16. Kāpēc Hjūms drīzāk ticētu tam, ka mazliet vairāk nekā gadsimtu pirms viņa dzimšanas (sākot ar 1600.gada 1.janvāri) zeme bija pilnīgā tumsā 8 dienas, nekā tam, ka tanī pašā datumā karaliene Elizabete nomira, pēc mēneša atdzīvojās un valdīja vēl 3 gadus?
Jo dabas parādības ir uzskatāmas par iespējamām daudzu piemēru liecību dēļ, līdz ar to jebkuru parādību, kurai ir šķietami tendence norādīt uz šo katastrofu , var apliecināt ar cilvēku liecībām, ja šo liecību ir daudz un tām ir vienāds raksturs. Bet karalienes Elizabetes gadījumā būtu pamatā notikums, kas būtu dabas likumu nepārprotama pārkāpšana, kas pēc Hjūma domām, balstītos uz muļķībām un cilvēku blēdīgumā, safabricējot faktus.
17. Kāpēc visvarenas būtnes atgriešanās dzīvē pēc nāves nav iespējamāka par šādu notikumu ar parastu cilvēku?
Brīnums, kurš tiek piedēvēts visuvarenajai būtnei nekļūst ne par mata tiesu iespējamāks, jo mums nav iespējams zināt šādas būtnes darbības atribūtus kā vien spriežot no tās pieredzes, kas mums ir par visuvarenā radītajām parādībām dabas parastajā gaitā.
18. Kāpēc Hjūms domā, ka kristīgā ticība nav iespējama bez brīnumu pieņemšana un ilgstoša brīnuma apziņas pašā ticīgajā cilvēkā?
Kristīgo reliģiju pavada brīnumi ne tikai no pašiem tās pirmsākumiem,- pat mūsdienās neviens saprātīgs cilvēks nespēj tai noticēt bez brīnumu palīdzības. Prāts viens pats nav pietiekams, lai pārliecinātu mūs par kristīgās reliģijas patiesumu, un, ikviens, ko ticība mudina piekrist tai, apzinās sevī nepārtrauktu brīnumu, kas sagrauj visus viņa prāta principus un noskaņo viņu ticēt tam, kas ir vislielākā pretrunā ar paradumu un pieredzi.
…
