Valsts sistēma ir demokrātiska, ja tā savā būtībā ietver trīs politiskās priekšrocības, kur pamatā ir asociāciju, informācijas un sazināšanās brīvība.1 Protams, ir jāievēro arī suverenitātes jēdziens valstī, kas ir priekšnoteikums, lai demokrātiskās sistēma valstī vispār pastāvētu.
Centrālai un Austrumeiropai kopīgs ir tas, ka daudzu mazu teritoriju ietvaros ir izveidota valstis, bet, protams, atšķirīgas ir valodas, reliģijas un kultūras ziņā. Kopīgs daudzām valstīm ir arī tas, ka daudzas ir pārdzīvojušas kādu laiku komunistu valdību, līdz pat krasām pārmaiņām 1989-91. gadā. Pēc komunisma sabrukuma tās vienoja tas, ka tika vēlreiz no jauna atrisināta valsts uzbūves un leģitimitātes problēma, nodibinātas jaunas multi partiju sistēmas, noturēja konkurējošas vēlēšanas starp partijām, atjaunoja savu parlamentu, kuros komunistu valdītāji sarāva visas saiknes ar leģitimitāti, reprivatizēja valstu ekonomiku, kā arī nodibināja funkcionējošu tirgus ekonomiku būtībā no pašiem pamatiem.2 Tad kad Gorbačovs pieņēma ātru lēmumu attālināties no Centrālās un Austrumeiropas šie komunistu režīmu šajās valstīs sabruka straujā secībā un kulminācija tika sasniegta 1991. gadā, kad Baltijas valstis, Ukraina un citas valstis atjaunoja neatkarību.
Jau 19. gadsimtā pēc Lielās Franču revolūcijas iezīmējās nacionālo valstu principi, valstīs sāka veidoties liberālie, individuālie iedzīvotāji, bet savukārt Centrālajā un Austrumeiropā šis process neieviesās tik ātri, kā tas bija Rietumus, bet tas tika apturēts impēriju pastāvēšanas un režīmu nepiemērotības dēļ šai brīvības idejai. Kaut gan jau tad tika uzskatīts, ka Centrālās un Austrumeiropas multinacionālās impērijas var tikt pārveidotas kā katra sava nacionāla valsts, sakopojot vienotā teritorijā vienu nāciju, jo pārsvarā šīs impērijas iekļāva sevī vismaz divas savā starpā atšķirīgas nācijas. …