2. Kāpēc terapeitam ir svarīgi nebūt iesaistītam ģimenes emocionālajos procesos? Kā varētu atpazīt to, ka terapeits ir emocionāli iesaistīts?
Psihoterapeitam terapijas laikā ir ļoti svarīgi ievērot emocionālo robežu. Konsultants var veltīt beznoteikumu pozitīvu uzmanību – konsultants var būt iejūtīgs, bet nekāda gadījumā nedod vērtējumu klienta jūtām un pārdzīvojumiem. Konsultants var izprast klientu un darīt par to zināmu. Speciālistam ir jābūt empātiskam pret klientu iekšējiem pārdzīvojumiem it kā tie būtu viņa paša pārdzīvojumi, bet tomēr nekad nepārkāpj noteikumu it kā. ( Rogers, 1959.)
Ja pieņemsim, uz konsultāciju ierodas ģimene ar problēmu, tad terapeita uzdevums ir uzklausīt to, lai risinātu problēmu. Viņš nedrīkst piekāpties vienam vai otram ģimenes loceklim uzsverot, ka tieši viņam ir tasinība un pārliecināt tādā veidā arī pārējos ģimenes locekļus.
Ja speciālists katra klienta sāpi uztvers emocionāli, tad darbam rezultāta nebūs. Viņš nespēj uzņemt problēmu adekvāti. Nespēj rast pareizu risinājumu klienta problēmai.
Konsultācijas laikā ir jānotiek tam, ka klients saņem no konsultanta empātiksu izpratni un beznosacījuma pozitīvu uzmanību. Savu atteiksmi konusltants nodod klientam ar katru vārdu un katru darbību, un klients to uztver kā pieņemšanu un izpratni.
Bieži vien klienti novēro, ka spēj manipulēt ar konsultantu interesi par viņu, uzmanības centrā izvirzot problēmu. Ja terapijas laikā konsultants sāk slavēt ( ierodoties uz katru sesiju, slavē, par gūtajiem panākumiem), iedrošināt, izrādīt saviļņojumu, cenšas pacientu uzmundrināt, “iedvesmo” attiecībās ar kādu no ģimenes locekļiem ( piemēram, vīru vai sievu), ļauj zvanīt un jautāt, kā rīkoties radušajā situācijā un sniedz ieteikumus. …