Ieskaites jautājumi studiju kursā "Intelektuālā īpašuma tiesības"

Intelektuālais īpašums ir īpašuma tiesību paveids, kas regulē tiesības uz bezķermeniskām lietām – garīgas darbības produktiem, piešķirot īpašniekam monopoltiesības uz šiem garīgās darbības produktiem, kā arī, kā nosaka šo monopoltiesību robežas. Intelektuālo īpašumu var raksturot arī kā tiesības uz lietām, kuras rodas cilvēka intelektuālās darbības rezultātā, proti: idejas, izgudrojumi, literārie sacerējumi, dizaini utt. Šādas tiesības izpaužas kā aizliegums izmantot kāda cilvēka intelektuālo īpašumu citai personai.
Intelektuālo īpašumu saprot arī kā varu, kāda piemīt vienai personai attiecībā uz citas personas radītu darbu, piemēram, kā rūpnieka tiesības izmantot kādas personas izgudrojumu gadījumā, kad ir piešķirts patents uz izgudrojumu.
Līdztekus ekonomiskajiem aspektiem intelektuālais īpašums veic arī morāla rakstura funkciju, respektīvi, piešķir personai tiesības saukties par izgudrotāju, autoru vai citas radošās darbības subjektu.
Intelektuālais īpašums ir viens no īpašuma paveidiem. Šāda nostāja nav pretrunā ar Latvijas Civillikumu (saskaņā ar CL 929. pantu par īpašuma priekšmetu var būt tas viss, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējas apgrozības).
Tradicionāli tiek uzsvērts, ka intelektuālā īpašuma iegūšanas pamatā ir jaunrade. Ar jaunrades aktu saprot darbību, kā rezultātā rodas kaut kas oriģināls.
Latvijas tiesību tradīcijā morālās tiesības dēvē arī par personiskajām nemantiskajām tiesībām. Intelektuālais īpašums, līdzīgi pārējiem īpašuma veidiem, ir tiesiska attiecība, kad vienai pusei ir tiesības attiecībā uz jebkuru citu personu (absolūtā tiesiskā attiecība), tomēr atšķirībā no klasiskajām īpašumtiesiskajām attiecībām, kur ar tiesībām apveltītajai pusei – īpašniekam – var būt arī pilnīgi pasīva loma, intelektuālā īpašuma sfērā īpašniekam raksturīga aktīvāka savu tiesību izpausme.…