Veselības aizsardzība ir valstisku, sociālu, ekonomisku, medicīnisku un citu pasākumu komplekss cilvēka veselības aizsardzībai un nostiprināšanai.
Veselības aizsardzības galvenais uzdevums ir
uzlabot iedzīvotāju veselību,
novērst saslimšanu,
nodrošināt strādājošo augstas darbspējas,
pazemināt iedzīvotāju mirstību,
pagarināt iedzīvotāju mūža ilgumu.
Šos uzdevumus veic poliklīnikas, ambulances, slimnīcas, sanatorijas, ārstnieciskie pansionāti un citas.
Pasaules Veselības organizācija 1949. gadā veselību definējusi kā pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālās labklājības stāvokli nevis tikai slimības .vai spēka neesamību.
Veselība kā organisma dabiskais stāvoklis, kas nodrošina optimālu mijiedarbību ar vidi, ir sekmīgs darbības priekšnosacījums visās dzīves jomās. Jo vairāk iedzīvotāju sastāvā ir veselu indivīdu, jo veselīgāka ir visa sabiedrība un mazāks spēku un līdzekļu zaudējums slimību dēļ. Tāpēc visiem cilvēkiem ir jābūt ieinteresētiem, lai gan paša, gan līdzcilvēka veselība būtu iespējami labāka un tā no paaudzes paaudzē nevis pasliktinātos, bet uzlabotos.
Veselības pakāpeniska vājināšanās mūža laikā ir neizbēgama. Taču tas var notikt lielākā vai mazākā ātrumā. To ietekmē ekonomiski, sociālie un citi faktori. Lai vispusīgi raksturotu iedzīvotāju veselības stāvokli, to nepieciešams analizēt atsevišķi pa dzimumiem, vecumiem, pilsētu un lauku iedzīvotājiem, dažādām iedzīvotāju sociālām grupām. Bez tam nepieciešams analizēt dažādu sociāli ekonomisko faktoru (dzīvokļu apstākļu, ieņēmumu, bērnu skaitu ģimenē utt.) ietekmi uz iedzīvotāju veselības stāvokli.
Tautas veselību nosaka vairāki faktori:
Bioloģiskie:
Ģenētiskie;
Dzimums;
Novecošanās;
Dzīvesveida;
Uzturs;
Fiziskās aktivitātes;
Smēķēšana;
Alkohola lietošana;
Seksuālie paradumi;
Narkotikas;
Sociālie:
Nabadzība;
Nodarbinātība;
Sociālā noslāņošanās;
Vide:
Ūdens;
Gaisa un augsnes tīrība;
Pārtikas produktu kvalitāte;
Pakalpojumu pieejamība:
Izglītība;
Veselības aprūpe;
Transports;
Brīvā laika pavadīšanas iespējas;
Psiholoģiskie.…