Humānistiskajā psiholoģijā neadaptīvā uzvedība ir indivīda reālā “es” un dzīves pieredzes neatbilstības rezultāts no vienas puses, un viņa idealizētais priekšstats pašam par sevi no otras puses.
Atšķirībā no psihoanalīzes, kur terapeits pacientu uzklausa, lai saprastu un interpretētu pacienta materiālu, šī terapija ir ne-direktīva, t.i. balstīta uz principa, ka pēc palīdzības griežas cilvēks (klients pēc Rodžersa), kas labvēlīgos apstākļos labākajā gadījumā pats ir spējīgs noteikt iemeslus un rast savu problēmu risinājumu. Līdz ar to terapeita loma ir dot klientam iespēju izteikt savas domas un jūtas un ar to pašu palīdzēt viņam apzināties, kā viņš uztver pats sevi un kā viņu uztver citi cilvēki. Psihoterapijas procesā notiek uzticēšanās klientam, jo uzticoties klientam pašam, garīgā atveseļošanās, Es veseluma izjūtas vedošanās ris sekmīgāk. Tātad terapijas procesā galvenais virzošais spēks ir pats klients, nevis terapeits. Vērsturiski tā bija revolucionāra pieeja jeb trieciens terapeita kompetencei. Līdz ar to ārkārtīgi aktualizējās terapeita kā attīstītas personības veidošanās nepieciešamība.…