Humānistiskā psiholoģija

Humānistiskā psiholoģija reizēm tiek dēvēta par trešo spēku psiholoģijā. Šis virziens parādījās pēc Otrā pasaules kara, 40 gadu beigās, 50. gadu sākumā. Humānistiskā psiholoģija radās kā pretreakcija uz diviem tolaik Amerikā valdošiem virzieniem: psihoanalīzi un biheiviorismu. Tās pamatlicējs Abrahams Maslovs (1908-1970), taču viņš nav vienīgais, kas veidoja šo virzienu. Otrs autors ir Karls Rodžers(1902-1987), viņš bija Maslova līdzgaitnieks un kolēģis. Humānistiskie psihologi pasludina principu, ka cilvēkam ir jābūt tam, kas viņš var būt. Cilvēku nevajag veidot, viņam jādod brīvas attīstības iespējas, brīvas personības izaugsmes iespējas. Cilvēkam ir jārealizē savs radošais potenciāls. Tieši humānistiskās psiholoģijas pārstāvji ieviesa tādus jēdzienus kā brīvība, atbildība, personības izaugsme.

Karls Rodžers
Viņš ir pazīstams galvenokārt ar divām lietām: ar ideju par „es” koncepciju- personības pamatu un uz personību centrēto psihoterapiju. Rodžers uzskata, ka cilvēka dzīves galvenā jēga un mērķis ir pašīstenošanās. Liela vērība tiek piegriezta cilvēka pašvērtējumam un uzskatam, ka cilvēks var īstenot savus dzīves mērķus un pašrealizēšanos tikai tad, ja viņam ir pozitīva attieksme pret sevi, tātad, ja viņam ir augsts pašcieņas līmenis, augsta pašapziņa. Visas cilvēku problēmas rodas no nepareiza pašvērtējuma. Tāpēc Rodžers par savas psihoterapijas galveno uzdevumu uzskatīja veidot cilvēkam pozitīvu attieksmi pret sevi, atbrīvoties no šīs kļūdainās „es” koncepcijas.

…