Renesanses kultūras būtība, tās objektīvā vēsturiskā jēga bija tā, ka .renesanses kultūra sāka ideoloģisku cīņu pret feodālismu un visām tā izpausmēm reliģijā, filozofijā, zinātnē, literatūrā un mākslā. Toreizējie kultūras darbinieki - jaunās, laicīgās inteliģences pārstāvji nesamierināmi cīnījās pret teoloģiju, sholastiku, askētismu, mistiku, pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai. Viņi tiecās radīt jaunu kultūru, kas balstītos uz autonomās cilvēka personības brīvas attīstības principu, uz personības atbrīvošanu no reliģijas un baznīcas apgrūtinošās aizbildnības. Viņi cildināja laicīgās dzīves priekus, tiecās kritiski izprast apkārtējās parādības un analizēt kā cilvēka ārējo, tā arī iekšējo pasauli. Viņi sauca sevi par h u m ā n i s t i e m (no latīņu vārda ,,humanus” - cilvēcīgs), ar to uzsvērdami viņu veidojamās kultūras laicīgo raksturu, tās slieksmi apmierināt tīri cilvēciskas, pasaulīgas intereses. Visai raksturīga līnija renesanses laikmeta humānistu darbībā bija ,,pasaules un cilvēka atklāšana”, dedzīgas zinātalkas, tieksme izdarīt atklājumus un izgudrojumus visās dzīves jomās.…