Pamatojoties uz Parīzes ārsta Čārlza Brauna-Sekāra 1889. gadā veiktajiem pētījumiem par iekšējo sekrēciju, attīstījusies tagadējā mācība par hormoniem, kā arī sākusies hormonterapijas „ēra”. Šo nosaukumu ir radījuši hormona sekretīna atklājēji angļu fiziologi Viljams Bēliss un Ernests Stārlings 1905. gadā.
Hormoni ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras organismā izstrādā iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnie dziedzeri, un kas nokļūst asinīs, limfā un smadzeņu šķidrumā, kā arī dažādu audu šūnās. Hormoni piedalās visos organisma neirohumorālās regulācijas procesos, savstarpēji saista atsevišķus orgānus, saskaņo to funkcijas un pielāgo tās konkrētam organisma dzīves posmam vai aktivitātes pakāpei.
Hormonu iedarbība organismā ir sarežģīta un daudzveidīga. Galvenās hormonu darbības vietas ir uz citoplazmatiskās membrānas un šūnas iekšienē.
Hormonpreparātus izmanto hormonterapijā gan kā aizvietotājlīdzekļus, kas jālieto ilgstoši (parasti visu mūžu), gan kā dabiskā hormonu līmeņa paaugstinātājus.…