Jau kopš pirmajiem Berlīnes ieņemšanas mirkļiem 1945. gada pavasarī virmoja versija par Hitlera veiksmīgu bēgšanu no reihskancelejas, vienlaikus to tikpat enerģiski noliedza, taču ikreiz apbrīnojamā ietiepībā tā atkal uzpeldējusi, lai faktiski nekad nerimtos. 2000. gadā Krievijas Valsts arhīvs, sadarbībā ar Krievijas Armijas muzeju, organizēja izstādi «Trešā Reiha krahs», kurā šīs tēmas kontekstā bija izstādīti patiešām sensacionāli materiāli. Vēsturnieki aizvadījuši neskaitāmus gadus, pētot visus atslepenotos dokumentus, kas agrāk nebija pieejami, salīdzinājuši liecinieku liecības, un secinājuši: iespējams, miljoniem cilvēku slepkava tomēr izdevies izvairīties no taisnās tiesas…
1945. gada beigās angļi un amerikāņi padomju valdībai piedāvāja uzsākt kopīgu trīs valstu «kompetentu orgānu» izmeklēšanu. Padomju puse pieņēma šo piedāvājumu, taču pati nesteidzās dalīties ar savā rīcībā esošo informāciju. Lēmumu pieņēma personīgi Molotovs jeb «Misters Nē», kā viņu bija nodēvējuši Rietumos.
Taču NKVD sāka pārbaudīt SMERŠa militārās kontrizlūkošanas dienesta veiktās izmeklēšanas rezultātu pārbaudi. Izdevīgi bija tas, ka aizvien pa rokai bija visi galvenie liecinieki — viņi visi atradās padomju cietumos. Lietai piešķīra šifru «Mīts» (Nr.1-H-23). Atbilstoši jaunās izmeklēšanas plānam «Hitlera lietas lieciniekiem» Butirkas cietumā izbrīvēja astoņas divvietīgās kameras, katrā ievietojot pa aģentam, kurš prata vācu valodu. Atbilstoši liecinieku liecībām, Hitlera pašnāvības aina bijusi sekojoša. 30. aprīlī plkst. 15.30 fīrers atvadījies no adjutantiem, kalpotājiem, sekretārēm, Bormana, Krebsa un Gēbelsa ģimenes. Nodevis pavēli apsardzei pamest telpu, Hitlera adjutants šturmbanfīrers Otto Hermanis Gīnše nostājās pie durvīm, kas no koridoriem veda uz pieņemamo telpu. Personīgais fīrera sekretārs Heins Linge pēc atvadīšanās no fīrera kopā ar kādu citu kalpotāju, Krīgeru, devās uz bufetes telpu. Pēc neilga laiciņa Linge sajutis sadeguša pulvera smaku (acīmredzot bufetei bija kopīga ventilācijas sistēma ar kabinetu). Tad kopā ar Bormanu viņi iegājuši kabinetā un ieraudzījuši uz dīvāna fīreru un Evu Braunu bez dzīvības pazīmēm. Hitlera kreisajos deniņos Linge ievērojis ieejošas lodes radītu caurumu. Tiesa, savam Butirku kameras kaimiņam — ziņotājam Linge vēlāk atzinies: «Es gan nezinu, vai tas patiešām bija lodes radīts caurums, jo tādu sarkanu plankumiņu varēja arī uzzīmēt…» Vēlāk esesieši uznesuši Hitlera un Evas Braunas līķus un noguldījuši tos zemē. Gīnše tos aplējis ar benzīnu no jau iepriekš sagatavotas kannas un aizdedzinājis. Reiha pavēlnieks esot licis savu līķi sadedzināt, jo bažījies, ka «ienaidnieki to varētu izvietot panoptikumā». Mirušo Hitleru redzējuši tikai Bormans un viens no fīreram visuzticamākajiem cilvēkiem — Linge. Visi pārējie liecinieki Hitlera ģimeni vēlāk redzējuši tikai jau ietītu pelēkās segās. Piemēram, Gīnše «šefu» pazinis tikai pēc zeķēm un zābakiem, ko viņš vienmēr valkājis, bet cits liecinieks — reihskancelejas apsardzes policists Harihs Menheshauzens — tikai «pēc mundiera, kāds nevienam citam nav bijis». Linge apgalvo, ka fīrera kabinetā redzējis asins traipus. Speciāla Padomju Savienības Iekšlietu ministrijas komisija apsekoja Hitlera pazemes bunkura kabinetu un tās sastādītajā aktā minēti «sarkanbrūni» un «melnīgsnēji» traipi uz dīvāna labās atzveltnes, kā arī dažādus traipus un piles visa apbedījuma gājiena maršrutā. Dīvāna karkasa elementus kopā ar apšuvumu nogādāja uz Maskavas tiesu medicīnas laboratoriju, lai noteiktu asins grupu. Ekspresanalīze sniedza visnotaļ apstulbinošu rezultātu: izpētei pakļautā substance nav asinis! Maskavas komisijas rokās nebija nokļuvušas pirms gada atrastās «it kā Hitlera ģimenes» atliekas! Uz to brīdi tās jau bija nogādātās Finovas pilsētā un apglabātas 3. armijas izvietojuma teritorijā. Izmeklētāji atteicās apglabātos līķus izdot tiesu medicīnas komisijai, ko vadīja profesors Semenovikis. Raugi, viņiem ministra vietnieka rīkojumi viņiem neko daudz nenozīmēja, jo viņi pakļāvās tikai Valsts drošības ministrijai. Taču reihskenacelejas dārzā aviabumbas izrautajā bedrē komisijai izdevās atklāt tumša kaula šķembu, kurā skaidri varēja saskatīt lodes izrauto caurumu. To kvalificēja kā «iespējamā Hitlera» galvaskausa iztrūkstošo daļu, taču profesoram Semenovskim neizdevās gūt pārliecinošus pierādījumus, ka šī daļa patiešām piederējusi pirms gada atrastajam «fīreram». Par šo noslēpumaino šķēpeli skaidrību guva mazliet vēlāk. No protokolā Nr. 12 minētā izriet, ka atrastā «Hitlera» ķermenī ieejošās lodes caurumi nav konstatēti, toties ir saglabātas pašas smadzenes… Eksperti piebilduši, ka atrastajā kaula fragmentā lodes atstātie izejošie caurumi izvietoti mazākais dīvaini: gandrīz vertikāli augšup. Proti — faktiski vienīgā iespēja gūt tāda veida ievainojumu ir vispirms šo fragmentu atdalīt no galvaskausa un pēc tam rūpīgi cauršaut… Tādējādi visdrīzāk paura un deniņu kaula šķembas ir piemestas vēlāk. Vienam no dubultniekiem attiecīgā galvaskausa daļa bija atsista ar lāpstas cirtienu vai neveikla uzkāpiena rezultātā. Kļūst skaidrs, ka tādā gadījumā visu šo darbību galvenais mērķis bijis tikai tāds — vismaz inscenēt fīrera «virsnieka cienīgu nāvi».
…
