Viena no Hitlera centrālajām tēmām ir „fīrera” principa jeb fīrerisma sludināšana un nostiprināšana. Viņš salīdzina sabiedrību ar bioloģisku organismu, kam nepieciešama galva, smadzenes. Nācijas smadzenes ir fīrers. Fīrera princips faktiski ir varas koncentrācija vienās rokās – vadonības princips, bet kults - kādas personas godināšana, dievināšana.
Kas raksturo vadoni jeb fīreru?
Vadonis rada ap sevi brīvu telpu, kuru var pārredzēt un apsvērt ikviena piekritēja zīmi. Vadonis skatās uz visām pusēm, jo apzinās, ka vienam darīšana ar daudziem, kas vienlaikus var vērsties pret viņu. Briesmas ir it visur.
Pirmā izšķirošā vadoņa pazīme ir viņa tiesības lemt pār dzīvību un nāvi. Nāve no paša vadoņa tiek attālināta. Tuvoties nedrīkst neviens, jo karavīri gatavi nogalināt ienaidniekus un gatavi paši tikt nogalināti vadoņa dēļ. Šausmas, ko vadonis izplata ir viena no viņa īpatnībām. Šo šausmu dēļ viņu arī visvairāk godina. Galējā forma ir viņa dievināšana. Nevienam pat prātā neienāk sacelties, jo tas ir bezcerīgs pasākums.
Valdoni var salīdzināt ar stāvošo figūru – stāvošais ir lepns, ka viņš ir brīvs. Stāvošais ir nozīmīgāks, jo pārējie atrodas zināmā distancē, stāvošais ir centrālā pozīcija.
Pati uzskatāmākā vadoņa varas izpratne ir diriģenta kustība. Diriģents stāv, stāv uz paaugstinājuma, stāv viens pats. Viņa kustība ir maģiska, tā atdzīvina, viņu ir gatavi paklausīt. Viņš vienmēr uzstājas publiski, klausītāji klausās, beigās visi aplaudē. Diriģents ir sapulcējušās masas vadonis. Viņš uzmana visus kopā – visvarenības statuss, viņš ir viszinošs, viņš ir likumu dzīvais kopums.