1. gadu tūkstotī p. m. ē. Uz Vēdu reliģijas pamata izveidojās hinduisms, kas pēc savas būtības ir vēdu mitoloģijas turpinājums, ko cauraudusi vietējo reliģiju ietekme. Hinduisms iezīmē tendences pārejā uz monoteismu, uzskatot Brahmu par visa esošā pirmradītāju un izveidojot triādi:
Brahma – pasaules radītājs
Višnu – pasaules kārtības uzturētājs
Šiva – iznīcinošais spēks
Šīs kompetences attīstības gaitā trīs dievi tiek pasludināti par vienas būtības dažādām izpausmēm.
Hinduisma reliģijas būtību vislabāk atspoguļo upanišadas, jo cenšas izskaidrot, kā pareizi saprotami Vēdu raksti. Tās cilvēkam dod atbildi uz vitāli svarīgiem jautājumiem.
Kas ir mūsu patiesais “es”? Upanišadu skaidrojumos atrodam apgalvojumu, ka cilvēki bieži vien mēdz sevi identificēt ar savu ķermeni, kas ir nepastāvīgs, pakļauts nepārtrauktām pārmaiņām. Taču cilvēkā ir kāda garīga būtne, kas paliek nemainīga, un tas ir viņa atmans. Tas nodrošina cilvēka pastāvēšanu. Tas ir universālais kodols, kas vieno ar pārējo pasauli, tās būtību – brahmanu. Cilvēkam atklājot savu patieso būtību, viņš top savienots ar brahmanu, kas ir visa esošā pamats.
Pēc hinduisma reliģijas dogmām cilvēks piedzimst daudzas reizes, tikai viņš nekad neatceras savu iepriekšējo dzīvi. Ja tev šodien dzīvē klājas grūti, tu esi pie tā vainīgs. Tas tāpēc, ka iepriekšējā dzīvē tu esi daudz grēkojis. Ja ģimenē nav bērnu, tad tu vai sieva iepriekšējā dzīvē esat nosituši čūsku. Čūska ir svēts dzīvnieks, un to aiztikt nedrīkst. Ja tev nav darba un jācieš bads, tad iepriekšējā dzīvē tu esi nodarījis pāri svētajai govij. Ja gribi, lai nākamajā dzīvē tev klātos labi, ciet tagad, atsakoties no visiem pasaulīgajiem priekiem un labumiem. Citiem vārdiem, katram darbam seko sods vai atalgojums kādā no nākamajām dzīvēm.…