“Tīrs vai tiek, kas Tevi skata?”
2. cēliens, 1. aina.
Cilvēks, kādu apskatot, tīrāks spēj vien palikt tad, ja viņš pret šo cilvēku izjūt kādas cēlas jūtas un vēlas palikt labāks, cēlāks un “tīrāks,” lai būtu šīs mīlestības vērts. Tāds viņš kļūst ziedojoties otra labā, brīdī, kad pats sev vairs nav svarīgs.
Taču nav iespējams palikt tīram (burtiskā nozīmē) no viena skata vien! Turklāt, iespējams, ka tas otrs cilvēks nemaz nav Tava skata vērts!
“ Vai Tu traka?
3. cēliens, 3. aina.
Nav ne mazākās jausmas? Kas gan ir “traks cilvēks”? Vai kāds maz to spēj definēt? Ja nu tie, kas pie mums ir trakie ( kaut kādā nezināmā veidā pie tiem ieskaitīti) kādā ačgārnā pasaulē ir tieši tie veselie? Kāds reiz ir ticis, ka “neprāts ir saprāta pirmās pazīmes! “
“Kā salīmēt to, kas jau sadragāta?”
3. cēliens, 3. aina.
Nekādi! Jo to, kas reiz ir plīsis, pilnībā salīmēt nevar! Paliks plaisas, atmiņas par to, kāds ir bijis un kāds vairs nekad nebūs – tad kāda runa var būt par sadragātas lietas salīmēšanu, kad nekas vairs neturas kopā? Līme – tas ir tikai acu māns, jo īstenība visa lietas dvēselīte ir zudusi – paliek vairs tikai šuves, plaisas un neglīts veidols.
“ Ko verdzene vēlas?”
4. cēliens, 6. aina.
Brīvību un mantību, varbūt arī varu, taču tie viens otru neizslēdz un papildina – tā, ka ja ir viens, tad ātri vien parādās arī otrs!
Verdzenes vēlas to, ko nevar iegūt vai pareizāk sakot – to, kas viņām nepienākas. Kad tas viss ir iegūts, tās neapstājas un grābj visu, ko vien var sagrābt. Kļūst alkatīgas. Bet princips ir viens - vispirms brīvību, tad naudu, varu, mīlestību un cilvēcību!
…
