Šajā priekšvārdā Brugmanis un Osthofs raksta, ka kopš Vilhelma Šerera 1868.gadā iznākušā darba “Vācu valodas vēsture” (Zur Geschichete der deutschen Sprache), salīdzinošajā valodniecībā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Pārmaiņas veicinājis un uz tām nepārprotamu ietekmi atstājis arī Šerera publicētais darbs. Salīdzinošā valodniecība kopš tā laika ir izlauzusi sev ceļu un ieguvusi aizvien lielāku skaitu sekotāju un piekritēju. Līdz ar to arī pētījumu metodes, kuras toreiz izmantoja salīdzinošajā valodniecībā, pa šo laiku kļuvušas citādākas. Tomēr tiek atzīts, ka jaungramatiķi ir “virziens, kurš vadās no Šerera darbā izteiktajām atziņām”.
Brugmanis un Osthofs raksta, ka neviens nevar noliegt to, ka līdz šim valodniecība par savu izpētāmo objektu Indoeiropiešu valodās nerada skaidru priekšstatu. Nav skaidras informācijas par to, kā dzīvo un attīstās cilvēku valoda, kādi faktori ietekmē runas darbību, tās turpmāko paplašināšanos un valodas materiāla pārveidošanos. Ar lielu cītību un degsmi tika izpētītas valodas, bet stipri par maz tika pētīts runājošs cilvēks. Ar to noteikti ir domāta cilvēka runa. Viņi uzskata, ka visas pārmaiņas valodas dzīves attīstībā var rasties un nākt tikai no runājošiem indivīdiem. Tādēļ pārmaiņu cēloņi tika meklēti tieši atsevišķu indivīdu psihē.
Brugmanis un Osthofs uzskata, ka cilvēka runas mehānismam ir divas puses – psihiskā un fiziskā. Galvenais mērķis zinātniekam, kurš nodarbojas ar salīdzinošās valodniecības izpēti, ir izzināt dotā mehānisma darbības raksturu. …