Henrija Kisindžera darba "Diplomātija" 8.nodaļas konspekts

Vācija sagudroja pāris robežpārkāpumu no Francijas puses un 3. augustā pieteica karu, tajā pat dienā īstenojot Šlīfena plānu – vācu karaspēks iebruka Beļģijā.
Nākamajā dienā Lielbritānija pieteica karu Vācijai, kas pārsteidza tikai vācu līderus.

Lielvarām bija izdevies otršķirīgo Balkānu krīzi pārvērst par pasaules karu. Kad Rietumu frontē notika izšķirošās kaujas, Austrija vēl nebija uzsākusi uzbrukumu Serbijai.

Īstenojot Šlīfena plānu, Vācija iznīcināja savas izredzes uz Lielbritānijas neitralitāti un tajā pat laikā nespēja sagraut franču armiju.
Galu galā Vācijai nācās lietot Moltkes ieteikto aizsardzības stratēģiju arī rietumos. Taču tas notika pēc tam, kad tā bija sākusi īstenot politiku, kas izslēdza iespēju noslēgt politisku kompromisa mieru, uz kuru balstījās Moltkes stratēģija.

Netika pat mēģināts sapulcināt kaut ko līdzīgu Eiropas kongresiem, kuri visa 19. gadsimta laikā bija spējuši panākt konkrētu risinājumu vai vismaz rūpējušies par to, lai „karstās galvas” atdzistu.
Kad viss notika, kā tam bija jānotiek, dzīvību zaudēja divdesmit miljoni, Austroungārijas impērija pazuda, trīs no četrām dinastijām, kuras uzsāka karu – vācu, austriešu, krievu -, tika gāztas. Tikai britu karaļnams izturēja.
Beigās neviens vairs neatcerējās, kas tad īsti bija tiešais šīs grandiozās katastrofas cēlonis. Visi saprata tikai to, ka no šī milzu neprāta pelniem ir jādzimst jaunai Eiropas sistēmai.
…