HRĪSIPS. Sengrieķu filozofs, viens no ievērojamākajiem stoicisma pārstāvjiem.. Atēnu stoiķu skolas vadītājs pēc Kleanta nāves. Sistematizējis stoiķu mācības, filozofiju iedalījis loģikā, fizikā un ētikā. Attīstījis izziņas teoriju un loģiku, ieviesis izteikumu divvērtības principu (iedalījumu patiesos un maldīgos izteikumos), ētikā formulējis stoiķu gudrības ideālu. No stoiķu darbiem saglabājušies tikai fragmenti.
EPIKTĒTS. Bijis vergs, pēc brīvlaišanas filozofijas skolotājs Romā. Kopā ar citiem filozofiem no Romas padzīts, apmeties Ēpeirā. Epiktēta mācībā, kas iedalās fizikā, loģikā un ētikā , filozofija tikai reducēta uz ētiku. Viņš auda pasīvu protestu pret verdzību , atzina cilvēku un tautas vienlīdzību, cilvēka iekšējo brīvību, aicināja nekurnēt par likteni, un tikumiski pilnveidoties, priecāties par esošo.
MARKS AURĒLIJS. Romiešu filozofs, stoicisma pārstāvis, Romas imperators (161-180) M. Aurēlijs atzina, ka visu pasaulē notiekošo veic daba. Dabu viņš identificēja ar dievu – aktīvu, saprātīgu materiālu principu, kas caurstrāvojot pasauli un vienojot to. Aurēlijs aicina katru cilvēku darboties līdzi pasaules spēkiem. Ārpasaule, pēc M. Aurēlija domām, nav cilvēka varā, bet iekšējā pasaule ir pilnīgi atkarīga no tā. Laime sasniedzama, pieskaņojot uzvedību, izjūtas un uzskatus ārpasaulei. Galvenais M. Aurēlija sacerējums – „Vienatnē ar sevi”.
…
