Hananijs Zamskis "Speciālās pedagoģijas vēsture"

D.Burnevils
1840-1910
Francija
Psihiatrs
Izdala piecas dažādas pakāpes plānprātības grupas:
1. Absolūtā idiotija. (Nespējs staigāt, satvert, izpildīt patstāvīgas kustības. Nav runas, uzmanības un apziņas. Nav sāta sajūta. Absolūtie idioti pastāvīgi siekalojas, viņiem tek deguns. Bieži novēro kliegšanas lēkmes. Kopējais jutīgums stipri traucēts, tāpēc novēro indiferentu attieksmi pret sāpju sajūtu, aukstumu, karstumu. Neatpazīst nevienu cilvēku – ne radus, ne apkalpojošo personālu).
2. Dziļa idiotija. (Gaita apmierinoša. Nepietiekama priekšmetu satveršana. Apetīte paaugstināta. Sāta sajūta nepietiekama. Garša attīstīta vāji. Nepietiek siekalu, kas apgrūtina košļāšanu. Runas vai nu nav, vai ir ierobežota. Pazīst vecākus un personālu. Skatās, bet neredz. Dzird, to ko grib un patīk dzirdēt. Nav baiļu izjūtas. Bīstami apkārtējiem, jo var kustēties, satvert).
3. Imbecilisms šī vārda tiešajā nozīmē. (Ierobežotas intelektuālās spējas. Uzmanība virspusēja un nenoturīga. Atmiņa maz aktīva. Nav iekšēja stimula darboties. Tieksme zagt, dedzināt. Par sevi runā trešajā personā).
4. Intelektuāla atpalicība vai viegla imbecilitāte. (Ir intelektuālas spējas, tomēr atpaliek no normāliem vienaudžiem. Individuālas noslieces kādam darbības veidam).
5. Prāta nenoturīgums. (Bērni ir ļoti kustīgi un nespēj būt mierīgi. Intelekts atsaucās arī uz intelektuālo darbību).
…