Darbā apkopota informācija par Hamurapi Likumiem, Inkvizīcijas Procesu, Napoleona Kodeksu (1804), Paražu Tiesībām Kā Tiesību Sākotnējā Forma. Aprakstīta katra tēma paskaidrojot, kas noteiktajā laka posmā noticis un būtu jāzina.
"1.Hammurapi likumi.
1772. gadā pirms mūsu ēras, Babilonijā, izcilākais valdnieks, kuram varu piešķīris Saules dievs, Hammurapi , izlēma izveidot un izdot likumu krājumu. Krājumu izdeva, lai garantētu taisnīgu tiesu valstī īpašuma aizsardzības, tiesāšanās kārtības, soda mēru, ierēdņu pienākumu un ģimenes attiecību jautājumos . Valdnieks šos likumus nodēvējis pēc sevis paša – Hammurapi likumi. Uzskata, ka likumi tikuši apkopoti valdnieka kancelejā un to radīšanai paraugi ņemti no Ūras un Isines valdnieku likumu krājuma. Tradicionāli Divupei, ar likumiem netika regulēta visa tiesību sistēma, jo tie saturēja normas, kuras papildināja un grozīja iepriekš noteiktās un pieņemtās normas.
2. Inkvizīcijas process
Inkvizīcija bija pirmstiesas izmeklēšanas process, Romas Katoļu baznīcas darbība ķeceru un ķecerības apkarošanā, kura aizsākās 1231. gadā un beidzās 1908. gadā. Termins "inkvizīcija" viduslaiku tiesvedībā bija izplatīts, kas nozīmēja lietas apstākļu noskaidrošanu un izmeklēšanu. Laika gaitā ar inkvizīcijas terminu saprata - pret Baznīcu vērstu, garīgu tiesu darbību un ķecerīgo mācību apkarošanu. Inkvizīcijas mērķis ar savām darbības metodēm, bija nodrošināt baznīcas un tiesas iekšējo disciplīnu, taču tās uzdevums bija saglabāt ticības tīrību un nodrošināt sabiedrības drošību. Jāpiemin, galvenais bija panākt, visu ķeceru un ķecerībā aizdomās turamo stāšanos tribunāla priekšā.
3. Napoleona kodekss (1804. g.)
1800. gadā kad Napoleons Bonaparts izveidoja juristu padomi, kuras uzdevums bija rakstīt un apkopot likumus, kuri attiecās uz Napoleona pārvaldītajām zemēm, saliekot tos vienā vietā, izveidojās Napoleona kodekss , kuru sāka rakstīt 1800. gadā un pabeidza 1804. gada 21. martā. Kodeksa oficiālais nosaukums bija ‘’Francijas civilkodekss’’ , vēlāk to dēvēja par Napoleona Kodeksu. Kodeksa pamatā bija pieci kodi, tie ietvēra sevī Civilkodeksā pārstāvētas sfēras, proti, civiltiesības, krimināltiesības, kriminālprocesus un civilprocesus, komerctiesības, kā arī militārās tiesības.
4. Paražu tiesības kā tiesību sākotnējā forma
Vēsturiski kā pirmais tiesību avots, aptuveni 4000 g. p.m.ē, izveidojās tiesību paražas. Ar tiesību paražām saprotami rīcību veidi , kas noformējas ilgstošā pielietošanas laikā, proti, praksē, un no valsts puses tiek atzīti kā vispārēji noteikumi. Tāpēc, ne katra paraža ir tiesību paraža, turpretī ir paraža, ja atbilst valsts un sabiedrības interesēm. Paražu tiesības jeb senču tiesības, atzītas par pirmo tiesību avotu, tās radušās brīdī, kad valsts sankcionējusi atsevišķas paražas, tām iegūstot obligācijas spēku. Paražu tiesībām ir minimālā loma Latvijas civiltiesībās. To starp civillikums paredz, ka tās nevar gan atcelt, gan grozīt likumus. Atsevišķos Civillikuma pantos uz tām ir atrodamas atsauces."
