Habsburgu nākšana pie varas.
No 1245.-1273. g. Vācijā faktiski nav nekādas varas, un zeme atrodas pilnīgas anarhijas stāvoklī. Plēsties kārie feodāļi izlieto izdevību, lai izrēķinātos ar ienaidniekiem, vai iedzīvotos uz kaimiņu rēķina.
Šai laikā, kad Vācijā trūkst vienojošas varas, austrumos sāk veidoties jauna varena lielvalsts; tā ir Čehija, kuras robežas stiepjas no Polijas līdz Adrijas jūrai un kuru sagrauj Rūdolfs Habsburgs, lai sāktu celt uz Otokara lielvalsts drupām savas ģints varenību.
Čehijas ķēniņš Otokars II., kas mantojis Babenbergu zemes Austrijā, iekarojis Karintiju, Krainu un daļu Ungarijas dabūjis zem sava iespaida Bavāriju, ir guvis visus šos panākumus tai laikā, kad Vācijā nav varas, kas varētu viņam ceļā stāt. Viņš tiecas kļūt par Vācijas ķēniņu, ir guvis firstu starpā draugus, bet taisni viņa varenība stāv šiem plāniem ceļā: Vācijas firsti turas pie principa, ka nav labi vēlēt par ķēniņu stipru kollēgu, jo tas var vēlāk apdraudēt viņus pašus. No diviem kandidātiem viņi parasti mēdz izvēlēties vājāko, un tā tas notiek arī šoreiz: par Vācijas ķēniņu firsti ievēl nevis Otokaru II., bet Habsburgas Rudolfu, nabadzīgu grāfu, kam dažas muižas tag. Šveicē un Elzasā.
Čehijas ķēniņš pēc Habsburga ievēlēšanas jūtas aizvainots un negrib atzīt Rudolfu par savu lēņu kungu. Sadursme ir neizbēgama, to zina arī Rudolfs, kas izvairās no cīņas, lūkodams nodrošināt sev aizmuguri. Viņš dabon savā pusē pāvestu, atsacīdamies no visām Hohenštaufenu pretenzijam Itālijā un dod sv. krēslam vēl citas koncesijas, kuras padara pāvestu par Habsburgu labvēli. Rudolfs apsolās klausīt pāvestam un atsakās no pēdējām laicīgās investitūras atliekām, kādas līdz tam vismaz nomināli bauda Vācijas ķēniņi. Nodrošinājis sev baznīcas simpātijas, Rudolfs sūta Otokaram ultimātu un prasa atdot Austrijas zemes, kuras tas gan precību ceļā, gan ieročiem ir dabūjis savā varā. Ultimātam seko tikpat lepna atbilde: Rudolfs varot spārdīties pa savu Vāciju, cik viņam patīkot, - bet Otokara zemēs neesot ko pavēlēt. Rudolfs izsludina Otokaru par valsts ienaidnieku un sauc vācu firstus pie ieročiem.
Rudolfam izdodas dabūt Otokara draugus Vācijā vienu pēc otra savā pusē. Viņa aģenti sakūda pret Otokaru arī Austrijas un Štīrijas vācu bruņiniekus, kuriem nepatīk čehu virskundzība. Arī Karintijas augstmaņi pāriet Rudolfa pusē, jo Otokars, tiekdamies sakausēt jauniegūtās provinces ar čehu zemēm vienā valstī, apspriež šo provinču patstāvību.
-1-
Kauja ar Otokaru II.
Rudolfs vāc Reinzemē karaspēku. Otokars domā, ka uzbrukums vērsisies pirmā kārtā pret Bohēmiju. Karintija un Kraina krīt Rudolfa sabiedroto grāfu rokās jau pašā kara sākumā. 1276. g. rudenī pats Rudolfs ielaužas Austrija un dodas uz Vīni. Otokars no Bohēmijas puses steidzas tam pretī ar saviem bruņiniekiem. Vīne atsit Rudolfa karaspēka uzbrukumus, bet Otokara pretinieku skaits vairojas; pret viņu taisās doties karā arī ungāri un pašā Čehija organizējas tam naidīgu augstmaņu
konfederācija. Nejuzdamies vairs drošs paša zemē, Otokars nolemj pagaidām padoties. Viņš atsakās no Austrijas, Štīrijas, Karintijas un Krainas, un Rudolfs atzīst viņu par savu Čehijas un Morāvijas vasalu. Rudolfs piedevām vēl uzspiež savu meitu Otokaram par vedeklu un izlieto jauniegūtās zemes savas ģints stiprināšanai.
Pa to laiku Otokars vāc spēkus jaunai cīņai un viņam izdotas dabūt savā pusē nevien Brandenburgas markgrāfu un Silezijas hercogus, bet arī daudzus Austrijas augstmaņus, kuriem Habsburgu jūgs palicis tikpat pretīgs kā vēl nesen Čehijas virskundzība.
…
