Arī bravūrīgais igaunis Juhans ļāvās dzīves plūdumam. Abi bēgļi trimdā izjūta Pasaules mēroga vienaldzība pret II pasaules kara pārdzīvojošo austrumeiropiešu ciešanām un postu, kā arī iekšēji protestēja pret Lielbritānijas un citu Sabiedroto valstīm, to nodevību pret Baltijas valstīm. Viņi nīda pastāvošo varu. Sapņi, cerības un pašlepnums ar trimdas gadiem lēnām izzūd un paliek pagātnē:
Vēl manī bija mazliet cerību un mazliet sapņu. Bet, kad būs nomiruši arī tie, kad mana sirds būs izsāpējusi un sakaltusi, un kļuvusi kā ietrunējis koks, kad viss man būs kļuvis vienaldzīgs, var būt, ka tad es iešu parunāties ar Bārbru.
Visas trīs eksistenciālisma problēmas, kuras ir risinātas darba, ir absurda esamība, tāpēc indivīdam jāpieņem nāve kā vienīgais esamības pamats. Juhana un Artura nasta ir viņu nedzēšamās ilgas pēc dzimtās zemes. Juhans mirst, jo sāpju smeldze ir pārāk liela. Viņš nespēja iedzīvoties svešā zemē. Savus pīšļus viņš uzticēja Artūram, lai nogādā viņa dzimtenē. Artūru atlaiž, viņš dzīvo tālāk savu pusdzīvi, dodoties prom no salas, turas pie tā, kas vēl ir atlicis – kailās dzīvības.
…