Deindividuācija – personiskās identitātes un atbildības zaudēšanu, kura rodas, cilvēkam darbojoties grupā anonīmi.
Deindividuāciju veicina: uzbudinājums, anonimitāte, neskaidra atbildība, sensorā pārslodze (jaunas, negaidītas situācijas, masu nekārtības, masu publiskie pasākumi), izmainīti apziņas stāvokļi narkotiku iespaidā.
Indivīdam atrodoties deindividuācijas stāvoklī, mazinās viņa spēja apzināti sekot savi rīcībai, samazinās paškontrole. Tā rezultātā indivīda uzvedība biežāk kļūst impulsīva un reizēm pat destruktīva.
[F. Zimbardo 1970. gadā veica „cietuma eksperimentu”: studenti – eksperimenta dalībnieki tika sadalīti divās grupās: „ieslodzītajos” un „uzraugos”. „Uzraugi” sāka nežēlīgi izturēties pret „ieslodzītajiem”. Pēc dažām dienām vairākiem „ieslodzītajiem”’ sākās nervu lēkmes, citi kļuva pakļāvīgi un apātiski. Daudziem eksperimenta dalībniekiem parādījās izteiktas deindividuācijas pazīmes: personiskās identitātes izjūtas pavājināšanās, izmainīts subjektīvās pašapziņas stāvoklis, asociāla uzvedība. Eksperiments bija plānots divu nedēļu garumā, bet to nācās pārtraukt pēc sešām dienām.]
Deindividuāciju ietekmē: grupas lielums, fiziskā anonimitāte, sevis apziņas pavājināšanās (sevis apziņas pavājināšanās - uzmanība tiek novērsta no sevis un savām vērtībām un tiek pievērsta apkārt notiekošajam (piemēram, pūļa trakošanai, līdzjutēju aurošanai, utt.)
…
