No VI līdz VIII gadsimtam Grobiņas teritorijā atradusies lielākā zināmā Skandināvu kolonija Baltijā. Ieceļotāji no Gotlandes un Zviedrijas iekšzemes savu apmetni ierīkojuši pakalnā, tolaik kuģojamās Ālandes upes krastā. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi Rimberta hronikā minētā pilsēta “Seeburg” jeb latviski – Ezerpils (pilsēta aiz Liepājas ezera). Pēc arheoloģijas datiem no VII līdz IX gadsimta sākumam šeit atradusies lielākā skandināvu apmetne ārpus Skandināvijas. Senie kurši dzīvojuši nocietinātā koka pilī, kas atradusies dienvidos no vēlākās bruņinieku pils.
Grobiņas latviskā nosaukuma izcelsme tiek saistīta ar senu līvu vārdu “groubs”- skābardis. Par labu šim pieņēmumam runā pilsdrupām iepretī esošā kuršu pilskalna nosaukums - Skābaržu kalns.Vēstures avotos Grobiņa pirmo reizi minēta1253.gadā, kad šo vietu pārņēma ienākošie vācieši, lai pakļautu kristietībai.
1269. gadā uzcelta nocietināta mūra pils , kura tika dēvēta par robežpili. Ordeņa laikos pilī uzturējās konvents no bruņiniekiem, priesteriem un brāļiem lajiem. Ordeņa fogts (soģis) bija arī konventa priekšsēdētājs un pils pavēlnieks. Grobiņas soģim bija tiesības turēt amata vajadzībām 150 zirgus. XVII gadsimtā pils raksturota kā kvadrātveidīga celtne ar pagalmu vidū, vaļņiem un uzceļamu tiltu. Pils dienvidos atradies pagrabs, austrumu galā saimniecības telpas, virtuve, rietumu galā divas vai trīs priekštelpas. Galvenā pils telpa atradusies augšējā stāva rietumos. …
