Lai izprastu seno grieķu mākslas īpatnības, vērā jāņem viņu īpašā estētiskā uztvere (izpratne par skaisto) un ciešā grieķu mākslas saistība ar aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi.
Senie grieķi iedalīja mākslas brīvajās un palīgmākslās - atkarībā no tā, vai tas prasa vai neprasa fizisku piepūli. Brīvās mākslas, tādas kā mūzika, poēzija, - grieķi vērtēja augstāk, savukārt arhitektūra, glezniecība, tēlniecība skaitījās pakārtotās mākslas, jo tās viņi uztvēra kā materiālās ražošanas procesu. Poēzija tika uzskatīta par iedvesmas, nevis mākas rezultātu, savukārt iedvesma bija dievu dāvana, ko dziesminiekos iedvesušas mūzas. Ja poēzijā galvenais bija iedvesma, tad tēlotājmākslā - māka, zināšanu kopums, kas nepieciešams, lai izgatavotu vienu vai otru priekšmetu un tāpēc tām nav nekā kopīga. Katru producējošu, ražojošu (nevis izzinošu) cilvēka praktisko darbību, kur tiek izmantota māka (nevis iedvesma) un vispārīgo likumu ievērošana, senie grieķi dēvēja par "technē" - tas attiecās gan uz arhitekta, gan audēja, gan skulptora darbu.…