Uzskaites periodu atbilstības princips nosaka, ka peļņa tiek aprēķināta, samērojot ienākumus ar izmaksām. Konsekvences princips nodrošina, ka grāmatvedība ir salīdzināma (piemēram, divu dažādu gadu pārskati), paredzot, ka katra grāmatvedība izvēlas savu uzskaites politiku jeb nosaka un konstanti izmanto tās pašas metodes peļņas vai zaudējumu aprēķināšanai, krājumu novērtējumam, amortizācijas aprēķināšanai un mazvērtīga inventāra norakstīšanai. Realizācijas princips – tiek noteikts, ka darījums ir noticis, kad izrakstīts rēķins, neatkarīgi no tā, vai nauda jau ir saņemta. Atsevišķas vērtēšanas princips – bilancē esošās vienības jānovērtē katru atsevišķi. Nozīmīguma princips – jānošķir, kas no uzskaitītā ir nozīmīgs un kas maznozīmīgs. Ja maznozīmīgā postenī ir kļūda, tā nav jālabo, ja vien tā sevišķi neietekmē finanšu stāvokļa atspoguļojumu. Nozīmīgs postenis ir tāds, no kura gūtā peļņa pārsniedz 5% kopējās tīrās peļņas. Pažišmaksas princips – līdzekļiem visbiežāk tiek norādīta summa, par kādu tie ir iegādāti, tas sniedz vislielāko objektivitāti posteņu novērtējumā.
Jāsecina, ka no uzņēmuma dibināšanai līdz likvidācijai grāmatvedībai ir nozīmīga loma tā attīstībai, nodrošinot likumīgu eksistenci, darījumus, iespēju analizēt darbību, salīdzināt ar citiem gadiem, maksāt darbiniekiem algu un saņemt kredītus. Izvēloties, kas kārtos grāmatvedību, vadībai/vadītājam ir jābūt drošam par to, ka izvēlas kompetentu un atbildīgu darbinieku, kurš detalizēti pārzina šo jomu un nepieļaus kļūdas, kas var dārgi maksāt uzņēmumam.
…