Viena no izcilākajām agrās gotikas celtnēm Francijā ir Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris). Tā sākta celt 1163. g., bet visumā pabeigta ap 13. gs. vidu. Pēc plāna šī katedrāle ir milzīga piecjomu bazilika ar kori, prezbitēriju, galerijām un divām kora apejam. Tās transepta spārni nemaz neparādās celtnes ārpusē, toties skaidri iezīmējas jaunā uzbūves sistēma (kontrforsi un arkbutāni).
Ēkas galveno kopiespaidu nosaka rietumu fasādes veidojums ar trim skulpturāli rotātiem portāliem. Fasādes tektoniskajā struktūrā vēl jūtami romānikai raksturīgie vertikāļu un horizontāļu līdzsvarojuma meklējumi. Abās pusēs fasādei atrodas divi vareni it kā nošķelti (patiesībā nepabeigti) torņi, bet vidējā joma un transepta krustošanās vietā paceļas vēl viens slaids, 90 m augsts zvanu tornis. Saglabājas fasādes dalījums stāvos. Pirmais, t. i., portāla stāvs ir gluds, bez dekora; tā augšdaļa noslēdzas ar skulpturālu frīzveida "ķēniņu galeriju", kas stiepjas visā fasādes platumā. Tā ir daudzfigūru kompozīcija, kur skulpturāli atveidoti jūdu ķēniņi un Kristus senči. Skulpturālās frīzes ritmus atkārto virs tās novietotā balustrāde. Otrā stāva centrā, virs vidējā portāla, novietots liels, gotikai raksturīgs apaļš logs, t. s. rozete, kuras diametrs līdzinās centrālā joma platumam, bet augstums - velves augstumam. Virs sānu portāliem turpretim atrodas parasti lieli logi, kuri katrs beidzas ar pārī savienotām smailloka arkām. Fasādes trešo stāvu veido augsta, ažūra galerija, kura sastāv no vieglām smailloka arkām, ko balsta tievas, slaidas kolonniņas. Horizontālās joslas kopā ar fasādes vertikālajiem elementiem rada vienotu, līdzsvarotu, harmonisku ansambli. Transepta abu spārnu fasādes izbūvētas vēlāk (1250.-1270. g.), dižgotikas laikā, tāpēc tām vizuāli gandrīz izzudusi sienas plakne, dominējošās ir vertikālās augšuptiecošās formas.…