Vispārējs raksturojums
12. gadsimta otrajā pusē romānikas stilu arhitektūrā un mākslā nomainīja gotika. Šis laiks raksturīgs ar plaukstošu pilsētu, zinātnes un celtniecības attīstību. Pilsētas veidojās par reliģiskās, kultūras, politiskās un ekonomiskās dzīves centru. Tās vilināja tirgotājus, amatniekus, studentus (jo pilsētās veidojās pirmās universitātes); uz pilsētām pat tika pārcelti daudzi klosteri. Baznīca gan pilsētu uzskatīja par vietu, kurā plaukst netikumīgs dzīvesveids, jo pilsētā varēja nodarboties ne tikai ar amatniecību, tirgošanos un zinātni, bet tā bija arī zagļu, kropļu un ubagu mājvieta. Gotiskā arhitektūra ar tās tipiskāko celtniecības būves tipu – katedrāli - aizsākās Francijā, vēlāk to pārņēma Anglija, Vācija, Itālija. Katedrāle viduslaikos kalpoja kā sabiedriskās dzīves centrs, jo tajā ne tikai noturēja dievkalpojumus, bet arī lasīja lekcijas, un iestudēja mistērijas (vēlo viduslaiku teātra žanrs ar reliģisku tematiku).
Šajā laikā pilsētās aktuāla kļuva jauna tipa dievnamu celtniecība, kas būtu piemērota pilsētas apstākļiem un lieluma, apgaismojuma un apdares ziņā apmierinātu pilsētnieku prasības. Tā vienlaikus ar jauno kultūras uzplaukumu radās arī jauna arhitektūra, ko vēlāk – 16.gs. nosauca par gotiku. Ar vārdu ‘’gotika’’ apzīmē attīstīto un vēlo viduslaiku mākslu un arhitektūru Eiropā. Apzīmējums ir cēlies no itāļu vārda gotico - nepierasts, barbarisks Šo terminu mūsdienu izpratnē sāka pielietot Džordžio Vazari, lai atdalītu renesanses periodu no viduslaikiem. Nievājošais spriedums mainījās tikai 18. un 19. gadsimta mijā, kad angļu, vācu un franču pilsoniskās aprindas sāka meklēt savas nacionālās pašapziņas iedīgļus vietējā senatnē. Jaunajai tendencei vislabāk atbilda gotika, kuras reminiscence ienāca arī tālaika aktuālajā mākslā un arhitektūrā.
Gotika kā stils raksturojas ar vieglumu un tieksmi uz augšu - tuvāk pie Dieva; visa katedrāļu celtniecība bija pilnībā simbolizēta. Gotikā dominē gaismas saspēle, starojuma plūsma un vieglums. Šis vieglums, kurš tika panākts ar precīziem ģeometriskiem aprēķiniem, ticīgajiem nozīmēja vien to, ka gaisma pati koncentrējas īpašos priviliģētos reģionos, kas ir Dieva izraudzīti. Ļoti liela nozīme bija dārgakmeņiem, - katram no tiem tika piedēvētas savas īpašības; tie piešķīra telpai vēl lielāku gaišumu, kas norādīja uz to maģisko spēku. Pirmoreiz bazilika pārvērtās par publiski apmeklētu vietu; svētās relikvijas tika izceltas dienas gaismā, kur, starojot "dievišķajā" gaismā, tās visi varēja aplūkot un apbrīnot. Galvenā tematika - alegorijas (īpaši reliģiskās), pie kam tematika ir slavinoša. Vitrāžās tika attēlotas ainas no Kristus dzīves, bet centrā atradās Jaunavas Marijas tēls. Parādās arī kaut kas laicīgs, jo kā kārta izveidojas bruņniecība, sāk parādīties dzeja un dziesmas, kā arī miniatūru portreti. Gotika ir laiks, kad notiek Krusta kari, izveidojas Hanzas savienība (vairāk Ziemeļeiropā), kas veicina starptautiskos sakarus.
18.gs. vidū sākās gotiskā stila atdzimšana (neogotika), tā attīstījas 19.gs. un turpinājās arī 20.gs., galvenokārt baznīcu un augstskolu arhitektūrā.
1147. g. Parīzē iesvēta pirmo Sandenī baznīcas kapelu, kas tiek uzskatīta par pirmo gotikas paraugu. Par gotikas „tēvu” uzskata Sendenī abatu Sužēru ( ap 1081.-1151.), kurš nāca no benediktiešu ordeņa. Sužērs, tāpat kā vairums viņa laikabiedru, mākslā saskatīja Dievu un tādā veidā pacēlās pie tā.
Aritektūra
…
