Mūsdienu attīstītas labklājības valstis ir virzītas uz pēckara labklājības kapitālisma celšanu.
Jaunie labklājības izaicinājumi
Mēs esam revolūcijas vidū, kas skar demogrāfiju un ģimenes paradumus, kas ir sieviešu vadīts, lai gūtu personisko neatkarību un ilgstošu karjeru. Tas nozīmē mazāk stabilu un jaunu mājsaimniecību veidošanos. Bērnam ir mazākas iespējas pavadīt bērnību kopā ar abiem vecākiem – māti un tēvu.
Tehnoloģiskas izmaiņas un pakalpojumu servisa dominance izraisa galvenās izmaiņas sociālā riska struktūrā, radot jaunu kopējo sociālo uzvarētāju un zaudētāju tīklu.
Ir mazāks skaits labi atalgotu darbu, bet ir prāvs daudzums rutīnas darbu un tas turpina izplatīties. Tas rada sistēmu ar lielām mobilitātes iespējām.
Nevienlīdzības paplašināšanās individuālajā līmenī var apgrūtināt arī mājsaimniecības līmeni.
Ironija ir tā, ka šķira var būt neievērojama, bet tās nozīmībā ir izšķiroša. Sociālā mantojuma ietekme ir tik pat nozīmīga tagadnē kā nākotnē.
Cilvēkkapitāls rada vissvarīgāko resursu, kas mums jāmobilizē, lai nodrošinātu kompetento zināšanu dinamiku un ekonomiju. Mēs esam sasnieguši milzīgu demogrāfisko disbalansu ar ļoti mazu darba spējīgo ļaužu grupu, lai atbalstītu vecākos mums jāmaksimizē jauno strādnieku produktivitāti.
Jaunās reformu koncepcijas
Divu iemeslu dēļ, tiek apšaubīta nepārtraukta labklājības valsts dzīvotspēja visā Eiropā.
1.vienkārši, ka šo statusu būs grūti uzturēt, ņemot vērā nelabvēlīgo demogrāfiskos vai finansiālos nosacījumus.
2.pats status ir novecojis un slikti piemērots, lai pieņemtu lielo izaicinājumu.
Mūsu pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmas var kavēt, nevis veicināt nodarbinātības pieaugumu un konkurētspējīgākos ar zināšanām.…