Globalizācija ir acīmredzami negatīvas izpausmes: tā padziļina ekonomisko nevienlīdzību starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm un noved pie milzīgas bagātības un varas koncentrēšanās šaurā personu korporācijā un valstu lokā. Globalizāciju trāpīgi raksturo fakti, kas liecina, cik strauja ir izaugsme tirgus, tehnoloģijas un informācijas jomā. Globalizāciju var definēt kā procesu, kas cilvēkus, organizācijas, tirgu, tehnoloģiju, finanses, informāciju un pārvaldību saista vienā vispārējā mijiedarbu tīklā pāri nacionālu valstu robežām. Globalizācijas radītās iespējas – jauni tirgi, jaunas tehnoloģijas un informācija – savstarpēji pārklājas ar līdzšinējām iespēju struktūrām un var dot impulsu straujākai tautas attīstībai.1 Jaunie tirgi un tehnoloģijas paliek nepieejami, globalizācija var pastiprināt atpalicību un nevienlīdzību.
Globalizācijas institucionālais pamats ir brīvs tirgus un to nostiprināšana liberāla ideoloģija, kas ietekmē arī politiku. Pastiprinās arī nevienlīdzība un individuālisms, sociālās attīstības kļūst nestabilākas un dzīve – nedrošāka. Liberālisms rada jaunas briesmas sabiedrības pastāvēšanai, jo brīvais tirgus, privatizācija un atvalstiskošana sašaurina publisko sektoru un sabiedrības kopīgo interešu telpu. Globalizācija ir relatīvi jauna parādība, kas pasauli strukturē kā veselumu.2 Globālajos tīklos iesaistītajiem indivīdiem un organizācijām ir iespējams veidot savus scenārijus, kuri atbilstu viņu mērķiem.
Liberālā ideoloģija un politika veicina brīvā tirgus kapitālisma izplešanos. Liberālo diskursu stipru dara tirgus kapitālisma panākumi, jo tas apliecinājis, ka šis ir visefektīvākais bagātības vairošanas veids. Tomēr tirgus kapitālismam ir arī trūkumi.
…