Pasaulē pastāv ne tikai nabadzīgi un bagāti iedzīvotāji, bet arī valstis. Pastāv globālā stratifikācijas sistēma, kurā vienības ir valstis, līdzīgi kā stratifikācijas sistēmai, kas pastāv valstīs, kurā vienības ir indivīdi vai ģimenes. Šobrīd nevienu nāciju nevar uzlūkot individuāli, atsevišķi, to uzlūko tikai kā kādu noteiktu globālās stratifikācijas daļu. IKP uz katru cilvēku ir uzticams rādītājs gadījumos, kad valstī pastāv ekonomika, kad netiek maksāti nodokļi un liela daļa no darījumiem tiek veikti „uz rokas”. Šis rādītājs nemēra neformālo preču maiņu, kurā resursi tiek mainīti bez naudas maiņas. Tā rezultātā, mērījumi, kas balstās uz IKP, kļūst par nabadzīgajām valstīm neatbilstošu un bagātību var novērtēt par zemu. Pēc IKP rādītāja, reģioni un valstis ar visaugstāko labklājības līmeni ir Rietumeiropa, ASV, Japāna un Singapūra. 1
Pasaules stratifikācija pēc politiskās orientācijas attīstības. Aukstā kara laikā, valstis tika iedalītas trīs grupās: pirmās pasaules valstis, otrās pasaules valstis un trešās pasaules valstis. Pirmās pasaules valstis - industrializētās kapitālistiskās valstis. (ASV, Jaunzēlande, Austrālija, Japāna, R-Eiropa). Šajās valstīs valdīja tirgus ekonomika un to pārvaldīja demokrātiski ievēlēts parlaments. Savukārt otrās pasaules valstis bija sociālistiskās valstis (PSRS, Ķīna, Kuba u.c.). Tajās valdīja komunisms, valsts kontrolēta ekonomika. Savus iedzīvotājus tās nodrošināja gan ar izglītību, veselības aprūpi, lētām īres maksām. Padomju Savienības sabrukšana un izmaiņas Eiropas valdībās, sagrāva šo valstu iedalījumu. Lai arī daudzās no tām joprojām valda komunisms, tās ir attīstījušas (vai to grasās darīt) tirgus ekonomiku, kas attiecīgi ir pirmās grupas pazīme. Trešās pasaules valstu ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, bieži iedzīvotāji nodarbojās ar lauksaimniecību un zemkopību, lai apmierinātu savas vajadzības. Šajās valstīs lielākoties valdīja autoritāra diktatūra.2
…
