Par globalizāciju var runāt kā par mūsdienu pasaules vispārīgās attīstības tendenci un arī nepieciešamību, kura skar visas modernās sabiedrības dzīves sfēras. V.Ruigroks un R.van Tulders 1993. gadā Amsterdamas Universitātē izstrādāja doktora disertāciju ar nosaukumu “Mijsakarību ideoloģija”. Šajā darbā autori ir aplūkojuši pasaules valstu ekonomiskās un kultūras attīstības tendences 20. gadsimta otrajā pusē un norāda uz daudznozaru tautsaimniecības 7 galvenajiem globalizācijas sektoriem, ieskaitot valsts pārvaldi un kultūru. Autori piedāvā galveno pasākumu kompleksu katrā no sektoriem. Tie vai nu jau tiek veikti patreiz, vai arī būs jāveic nākotnē, lai sekmīgi sasniegtu nosprausto globalizācijas mērķi. Šeit ir apkopoti galvenie globalizācijas sektori un procesi. Redzams, ka globalizācijai dažādos sektoros ir gan pozitīvs, gan negatīvs efekts. Kā pozitīvo var atzīmēt, piemēram, starptautiski saskaņotu biznesa pasākumu veikšanu, bet negatīvo – kultūras transformāciju “kultūras barībā”. Ļoti sarežģīts un pretrunīgs ir jautājums par patēriņa modeļu nolīdzināšanu, jo, no vienas puses, visiem pasaules iedzīvotājiem ir vienādas tiesības uz noteiktu dzīves līmeni un komfortu, taču pasaules iedzīvotāju nevienmērīgā sadalījuma un dažu reģionu pārapdzīvotības, kā arī dažādu ekonomiskās attīstības pakāpju un dažādu klimatisko apstākļu dēļ šiem centieniem pēc “patēriņa nolīdzināšanas” var būt katastrofālas ekonomiskas vai ekoloģiskas sekas, tāpēc šis process ir rūpīgi plānojams un pārraugāms.…
