Vēsture
Glicīnu 1820. gadā atklāja franču ķīmiķis Henri Braconnot, hidrolizējot želatīnu, vārot to ar sērskābi. Sākotnēji viņš to sauca par "želatīna cukuru", bet franču ķīmiķis Žans Baptiste Boussingaults parādīja, ka tajā ir slāpeklis. Amerikāņu zinātnieks Ebens Nortons Horsfords, toreizējais vācu ķīmiķa Justusa fon Liebiga students, ierosināja vārdu "glycolloll"; tomēr zviedru ķīmiķis Berzeliuss ieteica vienkāršāku nosaukumu "glycine". Nosaukums cēlies no grieķu vārda γλυκύς "saldās garšas" (kas ir saistīts arī ar priedējumiem gliko- un gliko-, tāpat kā glikoproteīnos un glikozē). 1858. gadā franču ķīmiķis Auguste Cahours noteica, ka glicīns ir etiķskābes amīns.
Ko regulē? Kā darbojas?
Glicīnu izmanto hēma, kreatīna, nukleīnskābju un urīnskābes biosintēzē.
Nozīmīga žultsskābes sastāvdaļa, kas izdalās tievājā zarnā un ir nepieciešama tauku sagremošanai un taukskābju absorbcijai.
Glicīnam piemīt nomierinoša, vāja prettrauksmes un antidepresanta iedarbība.
Samazina antipsihotisko līdzekļu (miega zāļu, pretkrampju līdzekļu utt.) blakusparādību smagumu
Tam ir dažas nootropiskas īpašības, tas uzlabo atmiņu un asociatīvos procesus.
…
