Konrāds Ubāns (1893- 1982)-viens no vecākās paaudzes latviešu ainavistiem-ir “spilgtākais latviešu glezniecības skolas pārstāvis, viņš ieņem pirmo vietu pēc Purvīša”. Un patiešām neviens cits latviešu ainavists mūsdienās nav tik daudzpusīgi un iejūtīgi atspoguļojis Latvijas dabu kā līriķis K. Ubāns. Izcils ainavists, intīmas noskaņu ainavas meistars, izsmalcināts kolorists. Gleznojis arī portretus, klusās dabas, aktus, darbojies grafikā, tēlniecībā, keramikā. Strādājis eļļas tehnikā. Tēvs Jēkabs- strādnieks, māte Ilze- mājsaimniece. Mācījies Jēzus draudzes skolā, Odiņa tirdzniecības skolā, Odesas mākslas skolā, Rīgas pils mākslas skolā. Mācību gados K. Ubānu vistiešāk bija ietekmējusi Rietumeiropas māksla, kaut gan viņš bija mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā pie V. Purvīša un pēc tam – Penzas mākslas skolā. Atgriezies 1919. Gadā Rīgā, viņš kļuva par jauno mākslinieku apvienības “ Rīgas grupa” biedru. Sabiedrības ievērību guva ar savām ainavām, kaut arī nereti gleznoja portretus, aktus un klusās dabas. 1925. gadā Ubāns sāka pasniedzēja darbu Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēc Rīgas atbrīvošanas no fašistiskajiem okupantiem mākslinieks aktīvi iesaistījās Latvijas mākslas dzīvē gan kā Valsts Mākslas akadēmijas pedagogs, gan kā radošs mākslinieks, kas nemitīgi turpina pilnveidot savu daiļradi: plašāks kļūst viņa ainavisko motīvu loks, arvien bagātāka un niansētāka krāsu valoda, pārdomātāka kompozīcijas uzbūve. K. Ubāna darbu plašā personālizstāde bija guvusi jo augstu novērtējumu, kaut dažkārt māksliniekam ir tuva arī tāda emocionalitātes pakāpe, kurai raksturīgs himnisks skanējums. Taču visbiežāk Ubāns dzied nevis svinīgu himnu, bet gan klusu dziesmu dzimtenes dabai. Tādas noskaņas saviļņo mazāk nekā himniskās, tomēr jāņem vērā, ka klusināto noskaņu sfēra daudz bagātāka un pieļauj nesalīdzināmi vairāk variāciju nekā skaļo emociju pasaule. …