Glezniecība 17. un 18.gadsimtā

16. gs. Beigās, pēc tam kad revolūcijas rezultātā Nīderlande sadalījās Flandrijā un Holandē, tajā iezīmējas divi diametrāli pretēji attīstības ceļi. Ziemeļos-Holandē- bija radusies buržuāziska republika, dienvidos-Flandrijā, Spānijas karalistes sastāvdaļā,- sabiedrisko dzīvi noteica katoļticīgie aristokrāti. Taču arī šajos apstākļos norisinājās asas cīņas starp Flandrijas patriotiem un jezuītu līdzskrējējiem, kas aizstāvēja spāņu karaļa intereses. Arī mākslā te vērojamas divas strāvas: muižniecības greznais baroks un buržuāzijas iemīļotā reālistiskā māksla. Tā kā visām šķirām bija kopīgi ienaidnieki- spānieši un jezuīti -, abas strāvas bieži pauda vienādu ideoloģiju – mīlestību uz dzimteni.
Flandrijā vislielākie panākumi ir glezniecībai. 17. gs. Aristokrātijas atbalstītas mākslas redzamākais meistars ir Pīters Pauls Rūbenss(1577-1640). Viņš guva izglītību pie Antverpenes gleznotājiem, tad, tad vēl 8 gadus papildinājās Itālijā, kur cītīgi studēja Ticiana, Mikelandželo, Rafaēla, Leonardo da Vinči, kā arī savu laikabiedru mākslu. Viņa mantojumā ir ap 3000 gleznu ar reliģisku un mitoloģisku tematiku, ainavu, daudz savu tuvinieku portretu, piemēram, viņa otrās sievas Helēnas Furmanes portrets ar bērniem (Luvrā). Rūbensa māksla ar nepārprotamu skaidrību pauž 17. gs. Baroka principus.…