1. Saderināšanās jēdziens un noslēgšana.
Pirms laulības noslēgšanas Civillikumā ir paredzēta saderināšanās. Saderināšanās palīdz sagatavoties laulībām. Tā ir savstarpējs solījums doties laulībā. Saderināšanās formu likums nenosaka, bet tā kā saderināšanās ir līgums, uz to attiecas noteikumi par līguma formu. Saderināšanās var notikt mutvārdos, rakstveidā, arī notariāli apliecinātā formā, ar konkludentām darbībām (apmainoties gredzeniem). Saderināšanās dalībniekiem ir jābūt tiesībspējīgiem un rīcībspējīgiem. Personām, kas saderinās, ir jāatbilst visām tām prasībām, kādas CL izvirza personām, kas stājas laulībā. Saderināšanās ir brīvprātīga. Tā nav obligāta, lai noslēgtu laulību. Tāpēc saderināšanās nedod tiesības prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu. Ja saderināšanās bijusi saistīta ar dāvanu pasniegšanu nodomātās laulības sakarā, bet saderināšanās tikusi atcelta vai viens no saderinātajiem no tās atkāpies, katram saderinātajam it jāatdod visa viņam dāvinātā manta, izņemot gadījumus ja: 1) saderinātais dāvinātājs miris; 2) dāvinātājs attiecies doties laulībā bez svarīga iemesla un 3) dāvinātāja uzvešanās bijusi otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties.
2. Saderināšanas atcelšanas tiesiskās sekas.
Saderināšanās izbeidzas 1) sasniedzot ar saderināšanos paredzēto mērķi – laulības noslēgšanu starp saderinātajiem un 2) nesasniedzot šo mērķi, kad kāds no saderinātajiem vai arī saderināšanās attiecību laikā nomirst; 3) abiem saderinātajiem dzīviem esot, saderināšanās var izbeigties arī ar tās atcelšanu vai ja kāds saderinātais atkāpjas no tās. Saderināšanās atcelšana notiek abu saderināto vienošanās rezultātā. Atcelt to var tikai paši saderinātie un tiem jābūt (attiecīgi) rīcībspējīgiem. Atkāpšanās no saderināšanās ir tikai tad, ja viens no saderinātajiem pretēji otra saderinātā gribai paziņo par saderināšanās izbeigšanu. Tāpēc tā ir saderināšanās vienpusēja atcelšana. Atkāpšanās var notikt vai nu svarīgu iemeslu dēļ, vai arī bez svarīgiem iemesliem, un no tā ir atkarīgs mantisko attiecību noregulējums. Katrs saderinātais atdod otram vai attiecīgi tai personai, kas mantu dāvinājusi, visu mantu, ko viņam dāvinājis otrs saderinātais vai tā vecāki, vai arī jebkura cita persona. Taču manta jāatdod tikai tad, ja tā ir dāvināta sakarā ar nodomāto laulību, bet nevis sakarā ar kādu citu pamatu. Ja saderinātais minēto mantu neatdod labprātīgi, personām, kuras mantu dāvinājušas vai nodevušas, rodas tiesība to atprasīt tiesas ceļā.
Ja viens no saderinātajiem bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā vai tā uzvedas, ka šī uzvešanās ir otram saderinātajam svarīgs iemels no laulības atteikties, šis pēdējais saderinātais, viņa vecāki vai personas, kas kaut ko izdevušas saderināto labā, var prasīt no vainīgā saderinātā, lai atlīdzina tiešos zaudējumus, kas viņiem cēlušies sakarā ar to, ka nākamās laulības izredzē kaut ko izdevuši vai noslēguši kādas saistības. Zaudējumu atlīdzības apmērs ir atkarīgs no tā, kas prasa zaudējumu atlīdzināšanu. Saderinātā vecāki un trešās personas var prasīt tikai saistošos zaudējumus ( kāzu izdevumi, pūra iegāde, dzīvokļa iegāde vai īre saderināto vajadzībām). Ja zaudējumu atlīdzību prasa pats saderinātais no otra saderinātā, tad viņš var prasīt ne tikai tiešos izdevumus, bet arī zudušo varbūtējo peļņu.…