Ģimene ir viena no sabiedrības locekļu sabiedrības formām, kura vienā veseluma apvieno realitātē nošķirtās cilvēces „elementārdaļiņas” – sievieti, vīrieti un bērnu. Dažādiem laikmetiem, sabiedrībām un kultūrām raksturīgi dažādi ģimenes tipi.
Ģimene ir sarežģīts veidojums, kaut tam ir it kā nedaudz sastāvdaļu, bet mijiedarbība notiek pēc dažādiem un īpatnējiem likumiem.
Visi cilvēki ir saistīti ar ģimeni – nākt šajā pasaulē, izaugt, attīstīties, realizēties, atdot vai dalīties savā pieredzē un aiziet no šīs pasaules – bez ģimenes tas viss un vēl nenosauktais nemaz nav iespējams. Katrs cilvēks atbilstoši savas kompetences apziņai arī jūtas speciālists ģimenes jautājumos. Un nav pārāk liela tā sabiedrības katras sabiedrības daļa, kas nopietni aizdomājas cik sarežģīts izpētes un iepazīšanās objekts ir labi pazīstama ģimene. Maz ir to, kuri apzinās, cik daudz mītu, pasaku un pāroptimistisku ilūziju ir saistīts ar šo sociālo institūtu. Kategoriski spriedumi par ģimenes attiecībām izskan banāli, virspusīgi, pārāk viennozīmīgi un līdz ar to izraisa dabisku iekšēju pretestību , jo katram cilvēkam ir sava unikāla un tāpēc atšķirīga pieredze.
Ģimenes būtība vai tas īpašību raksturojumam tiek izmantoti dažādi tēli, salīdzinājumi, metaforas un katram no tiem ir daļa patiesības. Ģimene ir patvērums, laimes saliņa, arī ūdens piliens, kurā atspoguļojas visa ezera vai okeāna (sabiedrības) īpatnības konkrētajā vēsturiskajā periodā. Tā ir arī peļķe, elle vai odžu midzenis. Zinātnes pārstāvji patlaban priekšplānā izvirza tādus priekšstatus par ģimeni, kas ļauj to formulēt striktākos operacionāli precīzākos jēdzienos. „Ģimene ir vēsturiski mainīgs sociāls institūts, savstarpējo attiecību vai sabiedrības subjekts, sistēma, sociāla grupa, sabiedrības šūniņa.” Lietotie jēdzieni ir atkarīgi no pētnieka vai interesanta piederības pie noteiktas nozares, viņa intelektuālās paradigmas, konkrētajiem teorētiskajiem un praktiskajiem mērķiem. Katrs no šiem jēdzieniem tiek un var tikts pieņemts, daļēji pieņemts, kritizēts un pilnīgi noraidīts.
…
