Sabiedrībā notiek intensīva vērtību pārvērtēšana. Cilvēki arvien biežāk uzdrošinās pārkāpt iesīkstējušās garīgās robežas, jo ir kļuvuši patstāvīgāki gan materiāli, gan psiholoģiski – sabiedrības individuālās brīvības izpratnē. Agrāk ģimenes dzīvē daudz ko piecieta un ar daudz ko samierinājās, tagad cilvēki cenšas risināt sasāpējušās problēmas. Viens no tādiem radikāliem risinājumiem ir šķiršanās.
Šķiršanās ir tikpat sena kā laulība. Pirmais šķiršanās juridiskais formulējums atrodams cara Hammurapi likumu kodeksā, kurā noteikta laulības kārtība. Babilonijas valdnieks Hammurapi dzīvojis 18.gs. pirms mūsu ēras. Kopš tiem laikiem noteikumi daudzkārt mainījušies, kļūdami gan stingrāki, gan vājāki, tā atspoguļojot katras sabiedrības īpatnības.
Ilgi vīram tika dotas tiesības lemt par šķiršanos. Arī pašlaik islāma zemēs sievai nav tiesības piedalīties šķiršanās procesā pat kā lieciniecei. Tajās Āzijas zemēs, kur islāms ir valsts reliģija, vīram pietiek liecinieku klātbūtnē 3 reizes atkārtot „padzīta”, un laulība tiek uzskatīta par šķirtu. Tomēr laiki mainās, un, piemēram, Ēģiptē tagad sieva var tāpat „padzīt” vīru. Beļģjā vēl 20.gs. 60. gados sieva nedrīkstēja sākt šo procedūru pat vīra neuzticības dēļ, izņemot gadījumus, ja varēja pierādīt, ka tas noticis viņu kopējā dzīvoklī. Savukārt vīrs to drīkstēja darīt jebkuros apstākļos.
Patlaban Eiropā šķiršanās procedūra ir ļoti atvieglota, kaut dažādās zemēs atšķirīga. Īpaši dažādi ir tie apstākļi, kas saskaņā ar likumu pieļauj šķiršanos. Dažās valstīs tiesa rūpīgi cenšas noskaidrot katra dzīvesbiedra vainas pakāpi un par to sodīt. Piemēram, Šveices tiesa var aizliegt bijušajiem dzīvesbiedriem stāties jaunā laulībā 2 gadu laikā, bet neuzticībā pieķertajiem – pat 3 gadu laikā.
Šķiršanās gandrīz vienmēr ir psiholoģiski sarežģīts un smags notikums – spēcīgs emocionāls un psihisks satricinājums, lai kādi ārēji vai iekšēji cēloņi būtu tajā vainojami. Dažkārt cilvēki jūtas tik ļoti traumēti, ka par jaunu laulību vairs ilgi nedomā.
…
