Pedagoģija ir zinātne par jaunās, topošās paaudzes audzināšanu. Tā pētī divas savstarpēji saistītas sabiedriskas parādības:
1) iepriekšējo paaudžu uzskrātās pieredzes nodošanu nākamajām paaudzēm,
2) cilvēka personības attīstības vadīšanu.
Savu bērnu sagatavošanā dzīvei ir ieinteresēti visi vecāki. Šo nepieciešamību sagatavoties dzīvei pakāpensiki sāk apzināties arī pati jaunā paaudze. Audzināšana ir atkarīga no sabiedrības materiālās bāzes un vienlaikus arī aktīvi uz to iedarbojas – palīdz to nostiprināt un attīstīt tālāk. Audzināšana ir cieši saistīta ar sabiedrības politiskajiem un tiesiskajiem uzskatiem, morāli, zinātni, filozofiju, mākslu utt. Tā palīdz iedzīvināt un nostiprināt sabiedriskās apziņas formas, kas savukārt palīdz veidot audzināšanas uzdevumus un saturu. Audzināšanas procesu vardā plašākajā nozīmē izstirzā pedagoģijas ievadnozare – vispārīgā pedagoģija. Mācību procesa vispārīgās likumsakarības pētī mācību teorija jeb didaktika.
Pedagoģiskās pētniecības darbā izmanto dažādas metodes, tās iedalās četrās grupās:
1) novērošanā,
2) pārrunās,
3) dokumentu studēšanā,
4) eksperimentā.
Vispopulārākā metode pedagoģiskajos pētījumos ir novērošana.
Novērojumu vērtību nosaka vairāki faktori:
1) svarīgi bērnus novērot pēc iespējas dažādākās situācijās – ģimenē pieaugušo klātbūtnē un vienatnē, labsajūtas un neveiksmju brīžos, vienaudžu pulkā un attiecības ar pieaugušajiem utt.
2) Vērotājam ir jāprot uztvert arī sīkās izmaiņas bērna stājā un uzvedībā, sejas izsteiksmē un balss niansēs.
Novērošana ir visai operatīva informācijas iegūšanas metode, tomēr tā nespēj atklāt īpašību būtību un parādību cēloņus. Tāpēc līdztekus tai plaši izmanto dažāda veida pārrunas – bērnu izjautā, lūdz viņu pastāstīt par notiekušo, motivēt savu rīcību un viedokli. Tā iegūstam atbildi un jautājumu – kāpēc?
Pedagoģiskā pētniecībā un skolu praksē informācijas ievākšanai plaši izmanto arī dažādas rakstveida aptaujas formas:
1) anketas,
2) testus,
3) sacerējumus u.c.
Mūsdienu pedagoģijā kā zinātniskās pētniecības metodi plaši praktizē arī eksperimentu (piem., lai noteiktu kāda jauna mācību paņēmiena efektivitāti, rīkojas šādi: izvēlas līdzvērtīgas paralēlklases, vienā ievieš jauno paņēmienu, bet otrā strādā pa vecam. Pēc zināma laika salīdzina rezultātus. Ja eksperimentālajā klasē iegūtas labākas sekmes, tad var secināt, ka jaunais paņēmiens ir lietderīgs, jo ticamāki ir rezultāti).
Audzināšanas mērķis.
Mērķa problēma pedagoģijas zinātnē un audzināšanas praksē ir ļoti svarīga – no tās atrisinājuma ir atkarīga visa pedagoģīskā darba orientācija. Merķis nosaka audzināšanas konkrētos uzdevumus un saturu, tās ceļus un līdzekļus.
Cilvēka plašais redzesloks atklājas ne tikai viņa zināšanās, bet galvenokārt viņa interešu daudzpusībā, dziļumā un noturībā. Fiziskā attīstība ir viens no veselības, darba spēju un dzīvesprieka galvenajiem nosacījumiem. Abu vecāku pienākums ir piedalīties savu bērnu audzināšanā. Viens no pirmajiem vecāku pienākumiem ir nodrošināt nepieciešamos apstākļus bērna normālajai fiziskajai attīstībai.
…
