Laikā, kad pasaule piedzīvo finansiālo krīzi, cilvēks nonāk situācijā, kad ikdiena šķiet vēl saspringtākā, vēl nedrošāka kā iepriekš, un nākotne krāsojas pavisam pelēkās krāsās. Finansiālās problēmas skar ikvienu no mums, savukārt tās pastiprina vēl daudzu citu papildus problēmu rašanos. Un viena no nopietnākajām problēmām ir nopietni draudi jau tā vājajai sociālajai politikai valstī. Šobrīd sociālo politiku valstī pārsvarā īsteno dažādu Eiropas naudas atbalstītu projektu ietvaros. Un pārsvarā tās ir dažādas nevalstiskās organizācijas, kuru paspārnē var patverties gan tikai neliels skaits dažādu sociāli atstumto grupu. Vienas no šo grupu dalībniecēm ir māmiņas, šodien arī tēti, pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, kas diemžēl ir pamestas novārtā no valsts puses. „Jā”, saka valdība, „mums ir nepieciešams celt demogrāfisko stāvoklī valstī”, taču „Nē” saka tā pati valdība, līdzko ir jāatbalsta šī mērķa grupas dalība šajā pašā valstī. Mūsuprāt, valsts īpaši nepievērš uzmanību ģimenēm, kurās aug bērni vecumā no 1,5 – 3 gadu vecumam. Tā ir finansiāla problēma, kuras rašanās rezultātā veidojas pateicīga augsne sociālo problēmu iedīgļiem – psiholoģiski nelabvēlīga vide – riska ģimenes – traumēti bērni, to vecāki. Savā darbā mēģināsim noskaidrot jauno vecāku viedokli par šo situāciju, valsts finansiālās palīdzības iespējas, reālo situāciju ar rindām bērnudārzos, kā arī, kāpēc bērnam šajā vecumā ir svarīgi atrasties vecāku paspārnē, un kādas sociālas problēmas rašanos var izraisīt šo komponentu mijiedarbības salikums. …