Konfliktu teorijas galveno jautājumu pirmo reizi uzdeva sociālais filozofs Tomass Hobs: „Vai sociālā kārtība ir iespējama?”. Viņš uzskatīja, ka pirmām kārtām visi organismi tiecas saglabāt un aizstāvēt sevi, to apstiprina cilvēktiesības, līdz ar to sabiedrībā cilvēku intereses nonāk sadursmē. Šādā gadījumā dabas pamatnostādne ir „visu karš pret visiem”. Otrs Hobsa uzskats ir, ka cilvēki upurē savas tiesības un intereses, lai dzīvotu stabilā un drošā likumu sabiedrībā.
Gan konfliktu, gan apmaiņas teorija uzsver domstarpību, strīdu un antagonisma/naida nozīmi. Tomēr atšķirība starp šīm teorijām ir tāda, ka apmaiņas teorētiķi saskata vienlīdzību starp sociālajiem faktoriem, savukārt konfliktu teorijas pārstāvji uzskata, ka resursu sadale ir nevienlīdzīga.
Markss un Engelss attīstīja un modernizēja konfliktu perspektīvu un attiecināja to uz ģimeni. Viņi atklāja vēstures teoriju – histogrāfiju –, kurā viņi attēloja vēsturiskās un sociālās izmaiņas attiecībā uz cilvēku un škiru konfliktu. Markss un Engelss uzskatīja, ka vēsturi nosaka materiālā produkcija.
Ģimenei Marksa un Engelsa teorijā bija īpaša niša. Viņi uzskatīja, ka ģimene sakņojas bioloģiskā paša interesē (self-interest) un ka tā ir sociālās organizācijas forma. Engelss savā darbā Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelsme atzīmē pārveidošanos no mātes līnijas (matrilineage) uz tēva līniju/patriarhālismu un monogāmiju (tēva tiesības), kas radusies darba dalīšanas rezultātā, kas balstās uz dzimumu. Pirmais šķiru konflikts vēsturē veidojas līdz ar antagonisma rašanos starp sievieti un vīrieti monogāmā laulībā. Ģimenei Engelss šeit nesaskata cēlonisku nozīmi, bet viņš to uzskatīja par konflikta mikro vienību lielākā kultūrā.
…