Fausts ir dedzīgs, enerģisks, bet neapmierināts, trauksmains ģēnijs, spējīgs just, mīlēt un nīst, maldīties un kļūdīties. Kļūdoties viņš ir viegli ievainojams un pārdzīvo. Pamatā tēlots kā bezrūpīgi egoistisks, bet tomēr nesavtīgs, atsaucīgs un cilvēcīgs (galu galā cilvēks ar vājībām).
Fausts ilgojas pēc patiesības, šaubās un ir grūtsirdīgs, jo daudz laika veltījis mācībām, bet joprojām nezina, kas ir visas pamats un no kā viss radies. Viņš ir gudrs un mācīts, no tālienes malām pie viņa ierodas arī skolnieki, visi domā, ka viņam ir dziļas un nozīmīgas, bet pats zinātnieks ir skeptisks uzskata, ka tās minimālas, ja salīdzina ar dabu. Kad atver grāmatu un ierauga sešu starainu zvaigzni, kas ir Kosmosa simbols, doktors it kā pamostas, jūt enerģiju un spēku, sajūtas kā pats Dievs (dēļ radošajiem spēkiem un gribasspēkam, kas ļaus cīnīties par ar māti Dabu).
Fausts nav kristīgs (bet gan panteisma piekritējs- Dievs ir viss), pasauli viņš tver kā vienotu veselumu, kur cilvēks ir tikai tās maza daļa. Bieži doktoru pārņem sapņi par augstu sabiedrības stāvokli, mantu, bagātību, fiziskām baudām, bet tomēr gremdējas darbā, viņam darbs ir dzīves jēga. Fausts filozofē par svētajiem Bībeles tekstiem, piemēram, „kas bijis esamības sākumā - doma, spēks?” Viņš vaicā jautā Fausts. Un secina, ka ne viens, ne otrs, jo tie nav dzīvi, ja tos neliek lietā. Esamību rada darbs. Tātad darbs bija visas sākums, tā viņš secina tulkojot Jauno Derību.…
