Skatoties no liela augstuma uz zemi vairākās vietās var ieraudzīt transportu, kas iziet no pašas zemes. Brīnumi? Nemaz nē. Mākslīgi veidotas pazemes ejas netraucē virszemes dzīvei un dod citas priekšrocībās kā saglabāts laiks, ātrs ceļš utml.
Tunelis – horizontālā vai slīpā apakšzemes būve transportam, ūdensapgādei vai pazemes komunikāciju izvietošanai.
Tuneļus var iedalīt trīs pamatgrupās:
Vieglā pamata tuneļi – tie parasti ir ļoti sekli un tiek izmantoti, kā apakšzemes pārejas, ūdensnovadīšanas sistēmas un notekūdeņu caurules. Šāda veida tuneļi parasti ir sekli un galvenā tā daļa ir atbalsta karkass, kas arī veido pašu tuneli, šāda veida tuneļi ir pazemes pārejas, metro tuneļi u.c.
Klinšu tuneļi- šā veida tuneļiem ir pavisam neliela vai pat ekstremāli maza atbalsta sistēma. Šādus tuneļus parasti izmanto dzelzceļa transportam vai arī autoceļiem, kas tiek iebūvēti kalnos, kur ieži ir cieti un papildus nostiprinājumi tikpatkā nav nepieciešami, grūtākais ir šāda veida tuneli izrakt. Pirms vairākiem gadiem šādus tuneļus veidoja izmantojot dinamītu, tagad šo darbu dara ar speciāli izveidotā tuneļu rakšanas mašīnām.
Zemūdens tuneļi – šis tuneļu veids ir ļoti grūti konstruējami, tāpēc, ka ūdenim ir liels spēks un lai tunelis nesabruktu pirms tas vēl ir pabeigts būvēt. Agrāk izmantoja speciālas presētas rakšanas kameras, kas pasargāja tuneli no tā, ka tajā varētu iesūkties ūdens. Savukārt tagad būvējot šādu tuneli to būvē pa segmentiem tādējādi nodrošinot efektīvāku tuneļa celtniecību.
Pēc lietojuma tuneļus iedala dzelzceļu, autoceļu, kuģošanas, metropolitēna tuneļos, gājēju, hidrotehniskos, komunālajos un speciālos tuneļos (noliktavāmm garāžām u.tml.).
Tuneļa novietošanas dziļums, garums, izveidojums plānā un profilā, kā arī šķēsgriezuma forma atkarīgi no lietojuma un topogrāfiski ģeoloģiskām īpatnībām. Tuneļi pāna sastāv no taisniem un liektiem posmiem ar vienslīpu vai divslīpu garenprofilu. Horizontāli posmi nav ieteicami (nenoplūst ūdens). …
