Eseju iesāk ar citātu, kurā uzreiz tiek pateikts, ka kritika ir kaut kas nesaprotams, it kā zināms, taču neskaidrojams. Uzreiz tiek radīta noskaņa par visas esejas tēmu – mēģināt paskaidrot, kas kritika ir, ja skaidri saprotams, ka to izdarīt ir grūti.
Kopumā esejā ir vairākas kritikas definīcijas, no dažādiem skata leņķiem, skaidrojošās, saisinātās, vieglāk saprotamās un citāti no citiem.
Kritiķa aprakstos Berelis rada gan kritiķa darba vizuālo bezjēdzību, nelietderību, jo kritiķis tikai “ no mirušā teksta izknābā vieglāk pieejamos kumosus” un to, ka šāds darbs ir virspusējs, jo lai pilnībā izprastu kādu darbu, ar visām slēptajām domām un norādēm, neņemot pašalik vērā darba literaro vērtību, ir jāpaiet ļoti ilgam laikam. Par kritizēšanu Berelis izsakās, ka tā ir bezjēdzīga, jo pēc likumiem nav iespējams neko radošu radīt, kritiķis to saprot. …