Par metāla koroziju sauc metāla virsmu , kura ir pakāpeniski bojāta ar ķīmisko un elektroķīmisko iedarbību no ārējas vides .
Ķīmiskā korozija rodas iedarbojoties uz metālu dažādām gāzēm un šķidriem neelektrolītiem, kā arī sausā atmosfērā dažādu agresīvu vielu (O2, H2S, SO2 u.c.) klātbūtnē. Šajā gadījumā metāla oksidēšanas process noris uz metāla un gāzes vai uz metāla un šķidruma robežvirsmas. Metāla elektroni saistās ar oksidētāju molekulām tieši to saskaršanās vietās. Metāla oksidēšana un vides oksidējošā komponenta reducēšana notiek vienā aktā, neizraisot uz fāžu robežvirsmas galvaniskās strāvas rašanos.
Šādos apstākļos metāla oksidēšana
xMe+ yO - MexOy
un uz metāla virsmas izveidojas oksīdu plēve, kura var aizkavēt tālāku oksidēšanās procesu.
Metālu oksidēšanas ātrums ir atkarīgs no pašas ķīmiskās reakcijas ātruma un arī no oksidētāja difūzijas ātruma caur oksīdu plēvi. Plēves spēja aizkavēt oksidētāja difūziju ir jo lielāka, jo tā ir blīvāka. Oksīdu plēves blīvumu var raksturot ar oksīda tilpuma un oksīdu veidojošā metāla tilpuma attiecību.
Oksīdu plēves aizsargājošās īpašības lielā mērā ir atkarīgas no plēves mehāniskajām īpašībām – mehāniskās izturības, elastības, plastiskuma u.c. Visbiežākās aizsargājošās īpašības ir blīvai, pietiekami biezai, izturīgai un elastīgai oksīdu plēvei, kura ir cieši saistīta ar gluda metāla virsmu un kuras termiskās izplēšanas koeficients ir vienāds ar metāla termiskās izplešanas koeficientu.
…