Dzīve ir cīņa, kurā laime ienāk un atkal aiziet. Tāpēc, pēc Raiņa domām, vajadzētu spēt sajūsmināties, jo tad cilvēks dzīvo citādā gaisotnē nekā visa apkārtējā pasaule. Ar citiem viņam ir kopēja tauta, pārliecība, ideāli, mīla, bet tiem tie ir tikai jēdzieni, šim indivīdam tā ir dzīve. Laimīgs un apmierināts ir tikai nedarbīgais. Cerēt Rainis iesaka uz sevi, nevis uz laimi, jo tā ir pašā cilvēkā un tiek tikai apaugļota no āras. Katram vajadzētu mācīties būt laimīgam un nejust sāpes. Rakstnieks saka, ka "āra un āras triecieni ir tavs materiāls, no kā tev jārada sevi un āre. Viss dots tavā rokā, esi laimīgs." Rainis savā dzīvē, liekas, pieturējies pie sava aforisma:" Sevi attīstīt darbā priekš citiem, - te viss likums un instrukcija." Viņš ir ideālists, kurš grib citu, augstāku laiku un meklē ceļu uz to, par vienu no mērķiem izvirzot negatīvo īpašību izskaušanu cilvēkos.
1.Miniet reālus dzīves piemērus, kas ataino dotās gatavības esamības pozitīvo ietekmi un kādas negatīvas sekas var būt, ja cilvēkam nepiemīt šī gatavība.
PIEMĒRI:
* - Nezinu kā, lai īsāk izklāsta, bet mani aizkustināja viens no Dž. Kenfilda, M.V. Hensenas grāmatas ‘’Kā cāļa zupas dvēselei’’ stāstiem (Cirks) .
‘’Reiz, kad es vēl biju pusaudzis, mēs ar tēvu stāvējām rindā pie cirka kases. Beidzot mūs no lodziņa šķira tikai viena ģimene. Tā uz mani atstāja neaizmirstamu iespaidu. Ģimenē bija astoņi bērni, visi jaunāki par divpadsmit gadiem. Varēja just, ka viņi nav bagāti un ka bērni nekad vēl nav bijuši cirkā, un šis solījās būt visievērojamākais notikums viņu dzīvē.…