Funkcionālisms. Roberta Mērtona devums funkcionālās analīzes attīstībā. Funkcionālisms T.Pārsona un R.Mertona izpratnē

1.jaut. Kas ir funkcionālisms?
Strukturālais funkcionālisms ir viena no makrosocioloģiskajām pieejām. Šī pieeja apgalvo, ka sabiedrība ir sociālo institūciju un esošo kultūras modeļu sistēma. Sociālās institūcijas ir regulētu un norīkotu sociālo rīcību modeļi. Sociālās rīcības pamatā ir vajadzības un intereses. Šīs sociālās rīcības kā sociālās regulācijas formas ir kritiski un organizēti vērtību iemiesojumi. Kultūra ir pilnībā materiāls, mentāls un reliģisks aparāts. Tā ir morāles normu, principu un ideālu kopums, kas ir pamatā sabiedrības tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību. Tā ir instrumentāli saistīta ar sociālajām institūcijām. Kultūras veidošana notiek reizē ar institucionalizāciju jeb institūciju veidošanu.
Izmaiņas katrā daļā ir redzamas kā nonākšana pie noteiktas pakāpes nelīdzsvara, kurš rada izmaiņas arī citās daļās. Šīs pieejas piekritēji apgalvo, ka šāds nelīdzsvara stāvoklis nav „normāls stāvoklis”un sistēmas daļām ir tendence pārkārtot lietas atpakaļ šajā „normālajā” jeb līdzsvara stāvoklī. [1. 17.]
Funkcionālisms uzsver trīs elementus:
galvenās sistēmas daļu savstarpējās saistības, vai savstarpējo atkarību;
normālā notikumu stāvokļa eksistence, vai līdzsvara stāvokļa, salīdzināmi ar normālo vai veselīgo organisma stāvokli;
veids, kā visas sistēmas daļas tiek konstatētas, lai visas lietas atgrieztu pie normālās kārtības. …