Nīčes filozofija ir saistīta ar apgaismības tradīciju, kura sākās ap Bēkona elku kritiku. Apgaismība vērsās pret aizspriedumiem – melīgiem un nepatiesiem spriedumiem, kas noteica cilvēka ikdienas pārliecību. Tradicionālās morāles un vērtību kritika Nīče izvērš mācībā pret visu vērtību pastāvēšanu jeb „Dieva nāvi”. Viņš pasludina, ka „Dievs ir miris!” Visas vērtības, kuras pašlaik cilvēce uztver kā tās augstāko vēlmju iemiesojumu, ir dekadentiskas vērtības. Ticība šīm vērtībām zūd, un rezultātā rodas vispārējs nihilisms. Nihilisms izaug no filozofiskas pārliecības, ka esamību vairs nevar raksturot ar jēdzieniem – prāts, mērķis, vienība, patiesība. Nihilisms izaug vēršoties pret koncepcijām, kas samazina cilvēka spēku un ierobežo brīvo gribu. Tā ir samaksa par „sirdsšķīsto” laiku, kad cilvēks ļāvās zinātnes un filozofijas radītām ilūzijām un iedomājās sevi par pasaules centru, par pastāvošo jēgu un mērķi. Nihilisma cēlonis, pēc Nīčes domām, ir ticība saprātam un tā kategorijām, zinātnei kopumā. Vislielākā cieņa pasaulē pienākas dabai, liela – organiskajai, bet vismazāk – cilvēkam. Pirmā nepatiesība, kas likts morāles pamatā, ir cilvēka brīvības ilūzijas. „Brīvām dvēselēm” ir nepieciešama „nevainība” attiecībā pret morāli. Tas nozīmē, ka morāle nav absolūta, tā nav vērtība sev’. Tādu „nevainību” eiropeiskajai civilizācijai ir atņēmusi kristietība. Vērtību pārvērtēšana ir radošas gribas izpausme.
…
