Darbā „Antikrists” Nīčes pasaules uzskats atklājas vispilnīgāk. Te viņš izsaka jau agrākos darbos paustās atziņas, proti, ka viss ir labs, kas vairo gribu pēc varas, slikts, kas rodas aiz vājuma: “Kas ir labs?- Viss, kas cilvēkā vairo varas apziņu, varas gribu un pašu varu. Kas ir slikts?-Sajūta, ka aug vara, ka tiek uzveikta pretestība.”, “Kur jebkādā veidā zūd tieksme pēc varas, tur ikreiz sākas fizioloģisks regress, dekadence.”
Antikrista Dievs ir pašas tautas radīts, kas producē tās utilitārās vajadzības: “Tauta kura vēl tic pati sev, ir arī pašai savs Dievs. Savu prieku pašu par sevi, savu varenības apziņu tā projicē vienā būtnē, kurai par to var pateikties. Lepnai tautai vajag Dievu, kam upurēt. Ar šiem nosacījumiem reliģija ir pateicības forma.”, bet: “ Protams, ja tauta iet bojā, ja tā jūt neglābjami zūdam ticību nākotnei, cerību uz brīvību, tad arī tās Dievam jāmainās. Tad viņš kļūst liekulīgs, bikls, pieticīgs, aicina uz dvēseles mieru, uz ienaida pārtraukšanu, uz iecietību, pat uz mīlestību gan pret draugu, gan ienaidnieku.”…