Jūtas, ko varētu raksturot ar mūžības, bezgalīga plašuma sajūtām, var nosaukt par reliģijas enerģijas avotu. Tikai uz šādu jūtu pamata cilvēks var būt reliģiozs, viņš jūt saikni ar visu pasaules būtību, šī ir “visuma” sajūta.
Neeksistē skaidras robežas starp Es un Tas, Es kalpo tikai kā Tā fasāde, tomēr augstākajā iemīlēšanās stadijā cilvēks Es un Tas uzskata par vienu veselumu un gatavs uzvesties tā, it kā tā būtu īstenībā. Kad uz ārpasauli tiek pārnesti uz Es attiecināmi pārdzīvojumi, tad Es jūtas tiek traucētas un tā robežas ir nestabīlas.
Pieauguša cilvēka Es nebija tāds vienmēr. Radās tendece nodalīt Es no visa cita, kas varētu radīt neapmierinātību, un Es kļūst par īsteno apmierinājuma insatnci un nostājas pret draudošo ārējo pasauli.
Sākumā Es iekļāva sevī visu, bet vēlāk izdalīja no tā ārējo pasauli. Ja pieņem, ka sākotnējais Es ir saglabājies cilvēku dvēselēs, tad tas turpinās arī pieaugušā cilvēka un rada “visuma” sajūtas.
Dvēselē nekas, kas reiz radies, nezūd un zināmos apstākļos atkal parādās. Freids to parāda ar metaforisku piemēru par Romas arhitektūru - agrākās attīstības stadijas nesaglabājas, bet tās kļūst par pamatu jaunām formām, kas būvējas uz vecajām.
Tikai dvēselē visas jaunās formas saglabājas. Pagātne var saglabāties dvēselē, te nav neizbēgama kraha.
Tomēr vai “visuma” sajūtas rodas no pirmatnējā Es? Jūtas var būt enerģijas avots tikai tādā gadījumā, ja tās pašas ir kādu spēcīgu prasību izpausme. Freids uzskata, ka šīs jūtas rodas no bērnības bezpalīdzīgām prasībām pēc tēva, vēlāk tās nokļūst pieauguša cilvēkā kā bailes par visuvareno likteni.
Mūsu dzīve ir pārāk grūta, tādēļ ir nepieciešamas “palīgierīces”, lai kļūtu vieglāk:
- stiprāka aizraušanās, kas palīdzētu aizmirsties,
- apmierinājuma aizvietotāji, kas nelaimi mazliet mazina,
- narkotikas, kas padara nelaimi netveramāku.
…
