Frensiss Fukujama (angl. Francis Fukuyama, dzimis 1952. gadā) ir ievērojams amerikāņu filozofs, politiskais ekonomists un vairāku nozīmīgu darbu autors.
Dzimis Čikāgā, etnisko japāņu ģimenē, kuri pilnībā pieņēmuši amerikāņu dzīvesveidu. Pats F. Fukujama pat nepārvalda japāņu valodu, tomēr pārzin gan franču, gan krievu valodu. 1970. gadā iestājās Kornela universitātē (Cornell University) ar mērķi studēt klasisko literatūru un 1974. gadā ieguva bakalaura grādu politiskajā filozofijā. Studijas turpināja Jēlas universitātē (Yale University), tad to nomainīja uz politisko zinātņu kursu Hārvardas universitātē, kur viņa studiju biedrs bija arī Samjuels P. Hantingtons. 1977. gadā F. Fukujama aizstāvēja doktora disertāciju par padomju politiku Tuvajos Austrumos.
Jau karjeras sākumā neuzskatīja sevi par akadēmisku zinātnieku, bet par politisko analītiķi. 1979. gadā uzsāka darbu ASV analītiskajā korporācijā RAND, kas nodarbojas ar drošības jautājumiem. 1981. gadā viņu uzaicināja strādāt ASV valsts departamentā. Šajā darbavietā F. Fukujama strādāja gan R. Reigana, gan Dž. Buša vecākā prezidentūras laikā, ieņemot ASV Valsts departamenta Politikas plānošanas nodaļas direktora vietnieka amatu. 80. gadu sākumā būdams eksperts Tuvo Austrumu jomā amerikāņu delegācijas sastāvā piedalījās Ēģiptes un Izraēlas sarunās par Palestīnas autonomiju.
1989. gadā tika publicēts viņa raksts „Vēstures gals?” (The End of History?), kas iemantoja lielu popularitāti un raisīja plašas diskusijas. 1992. gadā uz šī raksta pamata F. Fukujama jau izdeva darbu „Vēstures gals un pēdējais cilvēks” ( The End of History and the Last Man ).
90. gados pārsvarā sāka darboties kā sociologs, kļūstot par akadēmisku speciālistu un vairāku intelektuālo ”bestselleru” autoru: „Uzticība: sociālie labvēļi un labklājības iedarbība” (Trust: The Social Virtues and the Creation of Prosperity (1995)); „Lielā plaisa: cilvēka daba un sociālas kārtības atjaunošana” ( The Great Disruption: Human Nature and the Reconstitution of Social Order (1999)); „Mūsu pēccilvēces nākotne: biotehnoloģiskās revolūcijas sekas” (Our Posthuman Future: Consequences of the Biotechnology Revolution (2002)); „Valsts celtniecība: valdīšana un pasaules kartība 21. gadsimtā” ( State-Building: Governance and World Order in the 21st Century (2004)); „Amerika krustceļā: demokrātija, vara un neokonservatīvais mantojums” ( America at the Crossroads: Democracy, Power, and the Neoconservative Legacy (2006)); „Pēc neokonservatīvisma: kur pareizais kļūst nepareizs” ( After the Neo Cons: Where the Right went Wrong (2006)). …
