Antuāns Arto radīja ‘’Nežēlības teātri’’, kurā dominēja barbarisms, totēmisms, seno tautu arhetipi.
Franču teātrī parādās arī katolicisma iezīmes līdz ar Pola Klodēla veidotajām lugām, kurās attēloti sižeti no Svētā Augustīna un Akvīnas Toma dzīves un idejām. Kopā ar Žanu Luiju Baro viņš izveido arī Totālo teātri, kurā aktieri attēlo arī dzīvniekus un priekšmetus.
Izveidojās arī tā dēvētie ‘’tautas teātri’’, no kuriem slavenākie ir Anrī Boljē ‘’Teātris tautai’’ un Eižēna Bernī ‘’Tautas teātris’’. Šie teātri bija domāti proletariātam – strādniekiem, zemākajai šķirai. Izveidojās arī Firmēna Žemjē Nacionālais ceļojošais teātris, kas ceļoja 37 furgonos, un pēc viņa iniciatīvas Nacionālā asambleja izveidoja arī pastāvīgu nacionālo Tautas teātri, bet idejas izgāzās, jo trūka naudas.
Kā pēdējo teātra mākslas stilu varu minēt eksistenciālismu, un Andrē Barzaka luga ‘’Antigone’’ ko uzveda Ateljē. Francūžus bija pārņēmis pazemojums par okupāciju, kas notika otrā pasaules kara laikā, un tika meklēti līdzekļi, kā saglabāt sevī cilvēku un vienkārši izdzīvot. Šādi jautājumi un tematika raksturīgi arī eksistenciālisma teātrim.
…